Raidījuma ierakstu klausieties ziņas beigās!
Zinātnes vārdā: Vai lauka darbs Čečenijā bija bīstams?
Ieva Raubiško: Lauka darbs bija ļoti saspringts. Es tur atrados neoficiāli, es nepieteicos varas iestādēm. Es dzīvoju kā čečenu sieviete, izlikos par čečenu sievieti un neticamā kārtā netiku uzskatīta par ārzemnieci. Es nevarēju vienmēr novērtēt iespējamās briesmas. Tā bija t.s. vardarbīgā neparedzamība. Diemžēl es radīju briesmas arī saviem namatēviem, namamātēm un draugiem. Atklājumu dēļ es izvairījos no savas identitātes.
Zinātnes vārdā: Tu rakstīji par skandināvu biznesa ienākšanu Latvijā?
Agnese Cimdiņa: Norvēģijā es studēju norvēģu literatūru un žurnālistiku. Mans doktora pētījums bija par norvēģu uzņēmējdarbību Baltijas valstīs no antropoloģiskas perspektīvas. Pielietojot antropoloģiskās pieejas, es ļoti veiksmīgi parādīju, ka bez kultūras, sociālā un simboliskā kapitāla veiksmīga uzņēmējdarbība nav iespējama. Salīdzinot Baltijas un Norvēģijas vidi un mentalitāti, var pamanīt, ka bieži vien ir notikusi neveiksmīga komunikācija.
Zinātnes vārdā: Parunāsim mazliet par Latvijas mazajām lauku saimniecībām kā attīstības kavētājām. Kādi ir pretargumenti šim apgalvojumam?
Ieva Raubiško, Agnese Cimdiņa: Vispirms, ko mēs saprotam ar vārdu attīstība? Šī attīstības izpratne ļoti labi ir aprakstīta mūsu krājumā "Dzīve, attīstība, labbūtība Latvijas laukos". Ja mēs saimniecības attīstības līmeni vērtējam tikai ekonomiskos rādītājos, tad mēs nekādi nevaram izprast dzīvi laukos. Peļņa nav galvenais darbības mērķis daudzās no šim lauku saimniecībām. Viss sākas ar iedzīvotājiem un bērniem. Mazajās lauku saimniecībās dzimst bērni un notiek sociālekonomiskā attīstība. Būtībā pats attīstības termins ir ierobežojošs. Un dzīvi vispār nevar vērtēt tikai ar attīstības rādītājiem.
Zinātnes vārdā: Vai lauka darbs Čečenijā bija bīstams?
Ieva Raubiško: Lauka darbs bija ļoti saspringts. Es tur atrados neoficiāli, es nepieteicos varas iestādēm. Es dzīvoju kā čečenu sieviete, izlikos par čečenu sievieti un neticamā kārtā netiku uzskatīta par ārzemnieci. Es nevarēju vienmēr novērtēt iespējamās briesmas. Tā bija t.s. vardarbīgā neparedzamība. Diemžēl es radīju briesmas arī saviem namatēviem, namamātēm un draugiem. Atklājumu dēļ es izvairījos no savas identitātes.
Zinātnes vārdā: Tu rakstīji par skandināvu biznesa ienākšanu Latvijā?
Agnese Cimdiņa: Norvēģijā es studēju norvēģu literatūru un žurnālistiku. Mans doktora pētījums bija par norvēģu uzņēmējdarbību Baltijas valstīs no antropoloģiskas perspektīvas. Pielietojot antropoloģiskās pieejas, es ļoti veiksmīgi parādīju, ka bez kultūras, sociālā un simboliskā kapitāla veiksmīga uzņēmējdarbība nav iespējama. Salīdzinot Baltijas un Norvēģijas vidi un mentalitāti, var pamanīt, ka bieži vien ir notikusi neveiksmīga komunikācija.
Zinātnes vārdā: Parunāsim mazliet par Latvijas mazajām lauku saimniecībām kā attīstības kavētājām. Kādi ir pretargumenti šim apgalvojumam?
Ieva Raubiško, Agnese Cimdiņa: Vispirms, ko mēs saprotam ar vārdu attīstība? Šī attīstības izpratne ļoti labi ir aprakstīta mūsu krājumā "Dzīve, attīstība, labbūtība Latvijas laukos". Ja mēs saimniecības attīstības līmeni vērtējam tikai ekonomiskos rādītājos, tad mēs nekādi nevaram izprast dzīvi laukos. Peļņa nav galvenais darbības mērķis daudzās no šim lauku saimniecībām. Viss sākas ar iedzīvotājiem un bērniem. Mazajās lauku saimniecībās dzimst bērni un notiek sociālekonomiskā attīstība. Būtībā pats attīstības termins ir ierobežojošs. Un dzīvi vispār nevar vērtēt tikai ar attīstības rādītājiem.
Zinātnes vārdā (15.01.2013 I.Raubiško_A.Cimdiņa) by Radionaba on Mixcloud
