"Festivālu LabaDaba apmeklēju pirmo reizi. Tas patīkami pārsteidza ar pieklājīgajiem, mierīgajiem mūzikas baudītājiem, kārtīgo telšu pilsētiņu un radošiem cilvēkiem visapkārt – košās krāsās un indiāņu spalvās tērptiem. Var uzslavēt arī salīdzinoši gardas maltītes piedāvājumu un dažādas papildus „starp-mūzikas-baudīšanas” lietas, piemēram, brīvdabas hennas tetovējumu salonus. Savā ziņā festivāls neiespaidoja ar to, kas būtībā arī bija tā primārā jēga – mūziku. Ja pirmās grupas vēl sajūsmināja, tad katra nākamā likās ļoti līdzīga iepriekšējai. Lai gan loģika teica, ka izpildītāji skandina dažādu žanru mūziku, ausij vairums likās vienveidīgs. Skatuves būtiski neatšķīrās - viena liela, otra maza, trešā šķūnī - tas arī viss. Man pietrūka tas, ka uz katru no skatuvēm iespējams doties pēc atšķirīgām sajūtām. Tomēr uz kopējā fona patika Gaujarts, kas izpildīja liriski-maigu mūziku, savam skanējumam pievienojot arī gaisīgo flautu. Gan mūzika, gan dziesmu teksti - skumja romantika. Savukārt grupa Spiritual Seasons lika mesties trakās un jestrās īru folka dejās. Vēl viens darvas piliens lielajā medus mucā - māja, kurā rādīja kino bija pārāk tuvu Lāča skatuvei, līdz ar to nevarēja īsti filmas uztvert, jo viena auss koncentrējās uz mūziku, otra – uz filmā teikto." Laura Studente
"Deskalighters redzēju pirmoreiz. Iespaids labs. Šķiet, ka krustojums starp panku un šlāgeri. Par to nav ko kaunēties. Dziesmām teksti trīsreiz asprātīgāki nekā Labvēlīgajam Tipam. Man bija par agru, lai dancotu pie viņu ritmiem, bet tie, kas jutās brīvāki, to darīja ļoti pārliecinoši. Latvija ir enerģētiski bagāta valsts un arī mūzika, kurai cauri plūst enerģija šeit ir spēcīga. Tāpēc nav jābrīnās, cik ātri cilvēkus no svaigi nopļautā mauriņa pie Eža skatuves uzrāva kājās Pulsa Efekts. Viņu bungošana dažādu etnisku instrumentu pavadījumā tuvināja klausītājus hipnotiskai labsajūtai. Sen nebiju redzējis un dzirdējis Iļģus spēlējam tik iedvesmoti. Iespējams, ka pie vainas ir Ilgas Reiznieces dēla precības, kas tika pieminētas no skatuves, iespējams – festivāla labā aura. Grupai nebija pat jāpierunā uz dancošanu. Cilvēki, skanot Iļģu populārākajām kompozīcijām un tautas dziesmu apdarēm, paši metās dejā. Mācītājs on Acid nekad nebiju redzējis, lai gan mēreni pazīstu abus brāļus Lari un Kristapu Krēsliņus. Ja par pēdējo man šaubu nav – iekšā plosās kārtīgs pankroka velns, tad Lara bungošana mani pārsteidza. Vienīgajā tikšanās reizē viņš stāstīja par aplikācijām, ko taisa ikdienā. Suņa skatuve jeb šķūnis viņu ātrajam angliski-latviski krustotajam izpildījumam bija atbilstošākā vieta." Kārlis Dagilis
"LabāDabā apmeklēju vairākus mūziķus, pēc atkārtotas programmas izskatīšanas, secināju, ka neredzēju tikai kādus padsmit māksliniekus. No favorītiem varu minēt jau ierasto tradīciju – apmeklēt Oranžās Brīvdienas. Grupa, kas rada pozitīvu lādiņu vēl nedēļu pēc festivāla. Pēc festivāla arī bija jūtamas pamatīgas sprandas sāpes, nogurums kājās – tieši tik traki varēja izlustēties pie turbo folk māksliniekiem. To, cik ļoti viņus gaidīju pierādīja arī tas, ka biju viņu viens no kvēlākajiem faniem, kas dejoja pirmajā rindā. Tas, ka sestdienas pusdienā noklausījos PND uzstāšanos „Ej APskrieties” teltī, man neliedza aiziet arī uz viņu koncertu Šķūņa skatuvē. Vakarā aiziet uz viņu galveno uzstāšanos pamudināja tas, ka viņi pa dienu nenospēlēja dziesmu „Meitene”. Un arī, stāvēju pirmajā rindā. Nezinu vēl kādu tik traku pank grupu Latvijā, kas ir spējusi noturēties tik ilgi arī pēc lielām sastāva izmaiņām. Lai vai kā, PND norāva jumtu, un diezgan pamatīgi. Šoreiz bija arī palielināti drošības pasākumi - vienas dziesmas laikā, pirmajā rindā stāvēja pat 5 apsargi, kuri mēģināja kontrolēt situāciju. PND patika tik daudziem, ka vienu brīdi šķūnī nebija pat ko elpot. Šī bija otrā reizi šovasar, kad dzirdēju Pienvedēja Piedzīvojumu uzstāšanos. Šie vīri ir ar pieredzi un nekad neliek vilties. Viņi spēlē klasikus un Latvijas rokmūzikas scēnā zināmus gabalus. Man viņi bija arī vieni no šī festivāla hedlaineriem. Pie dziesmām „Tu un es” un „Jel” visi pārīši palika vēl mīļāki un tuvāki, bet es ieguvu bungu vālīti, kuru tagad glabāju atvilktnes dziļākajā nostūrī." Kristaps Šteinbergs
"Poškus filmā „Kolka Cool” ir ne tikai daudz frāžu, kuras jau folklorizējušās starp tās skatītājiem, ir arī hipnotiska muzikālā tēma, kura ierauj sevī ar pirmajām skaņām. Pēc filmas iznākšanas liela daļa Latvijas kino cilvēku bija gandrīz „saslimuši” ar Chinawoman skaņdarbiem, pilnām mutēm runājot par to kvalitātēm - teju bezcerīgām skumjām, kuras mijas ar suģestējošu melanholiju. „Ja esi laimīgs, dziesmas neraksti,” preses konferencē kodolīgi nosaka Chinawoman. Nerunīgā un rezervētā mūziķe, kuras radītos skaņdarbus ietekmējusi Pugačovas popmūzika un dzīves tumšās puses. Viņas mūzika ir drūma, emocionāli piesātināta, atklāta, līdz mielēm patiesa un nostalģiski skumja fantāzija par dzīvi, kurā līdz ar viņas personību ievelk un liek maldīties skaņu labirintos. Tā neprasa daudz komentāru, to ir jāpiedzīvo! Gaidītākā uzstāšanās LabāDabā, no kuras izbaudīju katru sekundi – vientulības esenci pūlī." Elīna Gulbe
"Ja runājam par festivāliem, tad LabuDabu par tādu negribētos saukt. Vai arī pārējiem - Positivus, SummerSound vai Fonofests - jāmeklē cits apzīmējums. LabaDaba ir trīs dienu atslēgšanās gan garīgi, gan burtiski, aizmirstot par internetu vai "Privāto Dzīvi". Tā atmosfēra apņem un saglabājas vēl ilgi. Cilvēki - mierīgi, bet līksmi. Mani visvairāk apbūra, vilināja baseins, kas bija aizslēpies aiz kraujas - maza oāze, tādos dzīvo nāras. Viss bija dabā un dabisks. Personīgi, man šo dabas sajūtu vēl vairāk uzfrišināja Iļģi. Es tur būšu nākamgad, noteikti." Katrīna Cinberga
"Deskalighters redzēju pirmoreiz. Iespaids labs. Šķiet, ka krustojums starp panku un šlāgeri. Par to nav ko kaunēties. Dziesmām teksti trīsreiz asprātīgāki nekā Labvēlīgajam Tipam. Man bija par agru, lai dancotu pie viņu ritmiem, bet tie, kas jutās brīvāki, to darīja ļoti pārliecinoši. Latvija ir enerģētiski bagāta valsts un arī mūzika, kurai cauri plūst enerģija šeit ir spēcīga. Tāpēc nav jābrīnās, cik ātri cilvēkus no svaigi nopļautā mauriņa pie Eža skatuves uzrāva kājās Pulsa Efekts. Viņu bungošana dažādu etnisku instrumentu pavadījumā tuvināja klausītājus hipnotiskai labsajūtai. Sen nebiju redzējis un dzirdējis Iļģus spēlējam tik iedvesmoti. Iespējams, ka pie vainas ir Ilgas Reiznieces dēla precības, kas tika pieminētas no skatuves, iespējams – festivāla labā aura. Grupai nebija pat jāpierunā uz dancošanu. Cilvēki, skanot Iļģu populārākajām kompozīcijām un tautas dziesmu apdarēm, paši metās dejā. Mācītājs on Acid nekad nebiju redzējis, lai gan mēreni pazīstu abus brāļus Lari un Kristapu Krēsliņus. Ja par pēdējo man šaubu nav – iekšā plosās kārtīgs pankroka velns, tad Lara bungošana mani pārsteidza. Vienīgajā tikšanās reizē viņš stāstīja par aplikācijām, ko taisa ikdienā. Suņa skatuve jeb šķūnis viņu ātrajam angliski-latviski krustotajam izpildījumam bija atbilstošākā vieta." Kārlis Dagilis
"LabāDabā apmeklēju vairākus mūziķus, pēc atkārtotas programmas izskatīšanas, secināju, ka neredzēju tikai kādus padsmit māksliniekus. No favorītiem varu minēt jau ierasto tradīciju – apmeklēt Oranžās Brīvdienas. Grupa, kas rada pozitīvu lādiņu vēl nedēļu pēc festivāla. Pēc festivāla arī bija jūtamas pamatīgas sprandas sāpes, nogurums kājās – tieši tik traki varēja izlustēties pie turbo folk māksliniekiem. To, cik ļoti viņus gaidīju pierādīja arī tas, ka biju viņu viens no kvēlākajiem faniem, kas dejoja pirmajā rindā. Tas, ka sestdienas pusdienā noklausījos PND uzstāšanos „Ej APskrieties” teltī, man neliedza aiziet arī uz viņu koncertu Šķūņa skatuvē. Vakarā aiziet uz viņu galveno uzstāšanos pamudināja tas, ka viņi pa dienu nenospēlēja dziesmu „Meitene”. Un arī, stāvēju pirmajā rindā. Nezinu vēl kādu tik traku pank grupu Latvijā, kas ir spējusi noturēties tik ilgi arī pēc lielām sastāva izmaiņām. Lai vai kā, PND norāva jumtu, un diezgan pamatīgi. Šoreiz bija arī palielināti drošības pasākumi - vienas dziesmas laikā, pirmajā rindā stāvēja pat 5 apsargi, kuri mēģināja kontrolēt situāciju. PND patika tik daudziem, ka vienu brīdi šķūnī nebija pat ko elpot. Šī bija otrā reizi šovasar, kad dzirdēju Pienvedēja Piedzīvojumu uzstāšanos. Šie vīri ir ar pieredzi un nekad neliek vilties. Viņi spēlē klasikus un Latvijas rokmūzikas scēnā zināmus gabalus. Man viņi bija arī vieni no šī festivāla hedlaineriem. Pie dziesmām „Tu un es” un „Jel” visi pārīši palika vēl mīļāki un tuvāki, bet es ieguvu bungu vālīti, kuru tagad glabāju atvilktnes dziļākajā nostūrī." Kristaps Šteinbergs
"Poškus filmā „Kolka Cool” ir ne tikai daudz frāžu, kuras jau folklorizējušās starp tās skatītājiem, ir arī hipnotiska muzikālā tēma, kura ierauj sevī ar pirmajām skaņām. Pēc filmas iznākšanas liela daļa Latvijas kino cilvēku bija gandrīz „saslimuši” ar Chinawoman skaņdarbiem, pilnām mutēm runājot par to kvalitātēm - teju bezcerīgām skumjām, kuras mijas ar suģestējošu melanholiju. „Ja esi laimīgs, dziesmas neraksti,” preses konferencē kodolīgi nosaka Chinawoman. Nerunīgā un rezervētā mūziķe, kuras radītos skaņdarbus ietekmējusi Pugačovas popmūzika un dzīves tumšās puses. Viņas mūzika ir drūma, emocionāli piesātināta, atklāta, līdz mielēm patiesa un nostalģiski skumja fantāzija par dzīvi, kurā līdz ar viņas personību ievelk un liek maldīties skaņu labirintos. Tā neprasa daudz komentāru, to ir jāpiedzīvo! Gaidītākā uzstāšanās LabāDabā, no kuras izbaudīju katru sekundi – vientulības esenci pūlī." Elīna Gulbe
"Ja runājam par festivāliem, tad LabuDabu par tādu negribētos saukt. Vai arī pārējiem - Positivus, SummerSound vai Fonofests - jāmeklē cits apzīmējums. LabaDaba ir trīs dienu atslēgšanās gan garīgi, gan burtiski, aizmirstot par internetu vai "Privāto Dzīvi". Tā atmosfēra apņem un saglabājas vēl ilgi. Cilvēki - mierīgi, bet līksmi. Mani visvairāk apbūra, vilināja baseins, kas bija aizslēpies aiz kraujas - maza oāze, tādos dzīvo nāras. Viss bija dabā un dabisks. Personīgi, man šo dabas sajūtu vēl vairāk uzfrišināja Iļģi. Es tur būšu nākamgad, noteikti." Katrīna Cinberga
