"Tas ir stulbi un cūcīgi,” tā neizslēgtu mobilo telefonu teātra izrādes laikā novērtē režisors Pēteris Krilovs. Savukārt aktieris Mārtiņš Meiers to salīdzina ar netīrumu, kas sabojājis tik rūpīgi loloto gleznu. Tomēr stāsts ir par mobila telefona lietojumu jebkurā publiskā vietā - arī sabiedriskā transportā. Cik ļoti mūsu nespēja atslēgties no ārpasaules, aizmāršība vai nevarēšana uzgaidīt var traucēt citus?

Teātra priekškars ir atvēries un izrāde var sākties. Aktieris ietur klusuma pauzi, bet pēkšņi kādā no daudzajām somām nodevīgi iezvanās mobilais telefons un visi – gan skatītāji, gan aktieri - pagriež galvu, lai vaininieku sameklētu. Neērta situācija. Tomēr ne vienmēr tas ir tikai zvans, kas pievērš uzmanību, bet arī skaļa vibrācija un telefona gaismiņa, kas spīd no blakussēdētāja rokām.

Taču iespējams viss norisinās pavisam citādāk – mikroautobusā un braucot mājās motora dūkoņas fonā kāds skaļi pārspriež visu savu dzīvi ar plastmasas klausuli, neslēpjot smalkākās detaļas, kuras pēc tam vēl ilgi nepamet pārējo pasažieru prātu. Kurā brīdī mēs paši kādam kļūstam par teātra izrādi, kur vien skatītājs nolemj – tā viņam ir komēdija vai drāma?

Dalīties