Ar šo albumu ”Invasionen” ir atteikusies no drošā un pazīstamā pankroka līča, kas grupu raksturoja iepriekšējos albumos, tā vietā ļaujoties eksperimentiem un flirtam ar krautrock, postpanku un emo. Dažs šajās desmit dziesmās saklausīs līdzību ar "Joy Division", taču te nav runa par prastu kopēšanu. Mūzika no albuma pirmā skaņdarba līdz pat pēdējam veido vienotu veselumu, kas veidojies, sakausējot kopā grupas dalībnieku dažādās muzikālās gaumes un pieredzi. No majestātiskā singla ”Arvegods” (”Mantojums”) klausītājs pa līčuločiem – caur tādām atšķirīgām dziesmām kā monotono ”Himlen Här Uppe” (”Debesis Šeit Augšā”), romantisko ”Förlorad” (”Pazaudētais”), eklektisko ”En Annan Slags Gud” (”Citādāks Dievs”) un sapņaino ”Norrsken” (”Ziemeļblāzma”) – ceļo cauri vienotam stāstam, kurš acīmredzami ir tapis ilgstoša un skrupuloza darba rezultātā. Gluži kā biezs romāns.
No sākotnēji rakstītajām 50 dziesmām ir rūpīgi atlasītas labākās kompozīcijas. Albuma nosaukums ir patapināts no vienas ”izmestās” dziesmas – un šie vārdi nav jāizprot kā metafora. Jā, visu dziesmu teksti ir kaut kas, ko grupas solists Deniss Liksens ir reiz paudis, sarunājoties ar nakti. Kā Deniss atzīstas kādā intervijā, viņš bieži vien ir nomodā vēlās nakts stundās un sērīgā noskaņā pārdomā savu dzīvi. Ko tieši? Dzīve kopumā, mirstīgums, un jā, protams, meitenes – lūk, dažas no lietām, par kurām Deniss nereti ”sarunājas ar nakti”. Naktij tu vari teikt jebko. Tā neapvainojas, nesmejas par tevi, neaudzina. Vienkārši uzklausa, un viss.
Dažas no šīm sarunām ir tapušas pierakstītas, un rezultāts ir neparasti atklāti teksti, kas ļauj paraudzīties uz to autoru no pavisam jauna skatpunkta. Izrādās, ka revolucionārais vegāns, kurš jau kopš leģendārās hardcore grupas ”Refused” laikiem pazīstams ar fuck you in your face attieksmi un skaļiem, deklaratīviem politiskajiem saukļiem, ir cilvēks ar ārkārtīgi smalku un trauslu dvēseli. Dziesmā ”Arvegods” (”Mantojums”) Deniss atzīstas, ka patiesībā nekad nav juties ”ne vīrišķīgs, ne arī spēcīgs”. Savukārt ”Linjerna” ataino bažas par ķermeniskajām izmaiņām, kuras cilvēks vēro spogulī – līnijas mainās (un ne jau uz to labo pusi), bet sasodītā sirds gluži kā par spīti ”jūt to pašu, ko līdz šim”. Ak, jā, un šīs visurklātesošās, bet tajā pašā laikā iztrūkstošās meitenes, kuru ietekmē ir tapis skaņdarbs ar nosaukumu ”Förlorad” (”Pazaudētais”), kuru caurvij bezcerīgas mīlestības sāpes (”šajā viltvāržu un gļēvuļu pūlī viss, ko es vēlos – lai esi man līdzās”, taču ai ai ai, rezultātā tomēr ”esmu pazaudējies tevī”).
Varētu teikt, ka ”Saker Som Jag Sagt Till Natten” ir liriska, muzikāla dienasgrāmata. Pie dažu dziesmu rindām ir pat jāpabrīnās, ka cilvēks kaut ko tādu ir izvēlējies padarīt pieejamu plašākai publikai. Tas ir drosmīgi un apsveicami – taču liek uzdot arī jautājumu ”Kāpēc?”. Pusmūža krīze? Jā, Denisam nesen palika 40 gadu.
Tomēr ”Saker Som Jag Sagt Till Natten” ir kaut kas maķenīt vairāk – tas ir arī stāsts par atgriešanos pie saknēm. Vispirms jau ģeogrāfiskā un lingvistiskā nozīmē Deniss visas savas karjeras laikā ir dziedājis angliski. Pirmie mēģinājumi lietot savu dzimto valodu parādījās grupai ”The Lost Patrol Band” mainot nosaukumu uz ”Invasionen”. Turklāt tā nav vienkārši zviedru valoda, bet gan Denisa dzimtais värmländska dialekts. Tas padara albuma skanējumu vēl personiskāku, un Deniss visā savas muzikālās karjeras laikā tieši šajās dziesmās pilnībā atplaukst kā tekstu autors. Un trīs no albuma dziesmām ir veltītas dzimtās pilsētas Umeo pilsētai. ”Norrsken” (”Ziemeļblāzma”) vistiešākajā nozīmē, jo tā ir sava veida mīlestības apliecinājums šai pilsētai. ”Sanningsenligt” (”Patiesi”) ir nedaudz melanholiska gremdēšanās atmiņās par saviem pirmajiem soļiem pankrokā. Savukārt ”Arvegods” (”Mantojums”) netieši, bet tajā pašā laikā nepārprotami ir stāsts par Umeo un tās apkārtnes strādnieku šķiras ļaudīm un viņu skarbo likteni – kā Deniss skaidro kādā intervijā, viņi uz saviem pleciem iznesa lielu smagumu, palīdzot sabiedrības attīstībā, taču pēc tam viņus ”izdrāza valsts” un pameta likteņa. Šajā dziesmā arī izskan vispolitiskākais manifests šajā citādi apolitiskajā ierakstā, kas raksturo strādnieku šķiras nolemtību kapitālisma sistēmā: ”Dzimuši ciest, dzimuši, lai mirtu… Dzimuši strādāt citu pārmērību labā. Vai pieņemt šo likteni? Kļūt tādam, kā jūs? Patērēt atkritumus, vai tomēr nomest šīs važas?”
Atgriešanās pie saknēm ir notikusi arī muzikālā ziņā. Grupas ”Invasionen” dalībnieki ir gluži vienkārši pēc gadu gaitā izmestiem lokiem hardcore, pankrokā un rokā atgriezušies pie mūzikas kā tādas. Atgriezušies sākumunktā, taču jau augstākā līmenī. Deniss, kā pats atzīst, ir beidzot iemācījies dziedāt. Un, lai kā ”Invasionen” necenstos bēgt prom no pankroka, kaut kur fonā tas vienalga ir un paliek, ar savu dumpiniecisko attieksmi un vēlmi mainīt pasauli. Vienkārši tagad cīņa pret sistēmu ir pavērsusies vairāk uz iekšpusi, kļuvusi par individuālu cīņu ar saviem dēmoniem – par kuriem tad arī ir dziesma ”Demonerna” (”Dēmoni).
Taču dziesmas joprojām ir ”vidējais pirksts jūsu sejā”, kā Deniss skaidro intervijā Zviedrijas radio. Arī tad, ja tās ir sarunas ar nakti. Un labi, ka tā – jo bez šāda enerģētiskā lādiņa naktī varētu arī nosalt.
Deniss savu enerģiskumu nekur nav zaudējis. Paralēli ierakstam un koncertiem ar ”Invasionen” viņš turpina būt ”The (International) Noise Conspiracy” solists, šogad aktīvi koncertēja ar atkalapvienoto ”Refused”, muzicē arī ar jauno hardcore ”AC4” un sadarbojas ar ”The Bloody Beetroots”. Jāatzīst, ka savā vairāk nekā divdesmit gadus ilgajā mūziķa karjerā Deniss ir paspējis ļoti daudz, turklāt pietiekami atšķirīgos muzikālos žanros. Pēdējais ”Invasionen” albums ir kārtējais pierādījums viņa radošās atjaunotnes spējai. Jautājums ir – kas gan varētu sekot tālāk?
Šo albumu “Invasionen” paredzējuši izdot arī angļu valodā. Taču es ieteiktu negaidīt — jo diezin vai angliskā versija pilnībā atainos oriģinālu zviedru valodā.
.){kind=link}