Dirty Deal Teatro diskutē par demokrātiju

Īsi pirms šī gada Spēlmaņu nakts, žurnālā «Ir» varēja lasīt teātra zinātnieces Edītes Tišheizeres raksturojumu par režisoru Kārli Krūmiņu: „Kārlis Krūmiņš ir viens no jauno režisoru viļņa, kas nupat ieplūdis Latvijas teātros. Aizņemoties apzīmējumu no 60. gadu britu dramaturgiem - viņi ir «jaunie un dusmīgie». Visa pasaule vaļā, informācija sameklējama, kontekstu cik uziet, jebkurš spēles veids izmēģināms - vai teātris beidzot nevarētu noskaidrot, kas īsti noticis ar Latviju? Aptuveni tādas varētu būt šīs paaudzes ambīcijas. Viņi ir visnotaļ patriotiski angažēti, turklāt gatavi darīt teātrī ja ne visu, tad daudz: pētīt, rakstīt, iestudēt un spēlēt.”* Pēc 4. decembra vakara, kad Dirty Deal Teatro pirmoreiz norisinājās diskusiju cikls „Vakara brokastis”, atmiņā atausa tieši šis citāts. Diskusijā četri jaunie režisori – Valters Sīlis, Andrejs Polozkovs, Dmitrijs Petrenko un Kārlis Krūmiņš – rosināja uz pārdomām par demokrātiju – vai mums tā ir vajadzīga? Vēl pirms diskusijas neformālā sākuma puiši klātesošajiem uzsver – šī neesot izrāde, tāpēc jājūtas brīvi. Režisori apstaigā sanākušos, piedāvājot tēju un kafiju, kā arī pašceptas tostermaizes, un jaušams, ka top arī pankūkas. Īstas brokastis. Vakarā. Un sākumā šķiet – diskusija būs tikai piedeva. Lai gan sanākušo nav pārāk daudz – ap padsmit cilvēku – pārsteidz ārkārtīgi brīvā un nepiespiestā gaisotne, kas tik reti jūtama šāda tipa diskusijās, kur lielākoties jaušama „mēs un jūs” atmosfēra – diskusijas dalībnieki stāsta, bet sanākušie klausās. Dirty Deal mājīgās telpas un režisoru atvērtība atbruņo un lai gan ne visi gatavi iekārtoties apļveidā izkārtotajos krēslos, tā vietā izvēloties podestu zāles aizmugurē, iespēju izteikties izmanto teju katrs. Režisori nebliež uzreiz, bet sanākušos diskusijā ievada palēnām, piesaucot salīdzinoši nesenus un aktuālus, un viedokli raisošos piemērus, kā neseno žurnāla „Rīgas Laiks” video, kurā redzama Kultūras ministre Žanete Jaunzeme-Grende. Jau pavisam drīz Andrejs Polozkovs min: „Bet vispār mēs šodien gribējām runāt par tādu tēmu kā demokrātija. Lai arī cik tas banāli neizklausītos. Taisni tāpēc, ka viņa ir šausmīgi banāla. Vismaz es sevi bieži pieķeru pie tās domas, ka mēs viņu tik pašsaprotami uztveram.” Lai gan sākotnēji „Vakara brokastu” tēma un jautājums noformulēti kā – vai mums ir vajadzīga demokrātija – aptuveni pusotru stundu garajā diskusijā lielākoties tomēr tiek prātots, kas tad īsti ir demokrātija, ko tā prasa no mums un ko no tās sagaidām mēs paši? Diskusijā aktīvi iesaistās arī politikas pētniece Iveta Kažoka: „Mums pašiem ir jāspēj pietiekami kritiski uz sevi paskatīties un jāsaprot, vai mēs paši, teiksim, saprotam, kas ir demokrātija un kā to vislabāk Latvijā būvēt. Jo mēs paši taču nezinām, kā tā demokrātija funkcionē, jo pēc būtības neviens to nezina. Demokrātija jau nav kaut kāda tāda stadija, kas ir pienākusi. Tas ir viņas šarms un nelaime vienlaikus – tas ir kaut kas ko vienmēr var uzlabot.” Vēl kāds no publikas min šādu domu: „Tā jau ir tā sajūta – demokrātijā ir jābūt, ka katrs ir ne tikai atbildīgs, bet katrs ir iesaistīts. Un tieši tāpēc Latvijā nemīl politiķus, jo visi jūt – viņi mūsu vietā lemj un atņem mums to varu. Demokrātija ir tautas vara, tāpēc katram būtu jājūtas – es esmu lēmējs.” Jau no sākuma jaušams, ka šeit neviens necenšas noskaidrot, kas ir pareizi un kas nē. Lai gan tiek meklēta atbilde, ir skaidrs – neviens negaida to vienīgo un pareizo. Vēlāk arī diskusijas laikā kāda no publikas pārstāvēm min – problēma slēpjas tajā, ka bieži vien neprotam noformulēt jautājumus, kas būtiski, lai meklētu risinājumu. Šādas diskusijas, kuras tomēr gribētos dēvēt par – un jāizmanto par modes vārdiem jau kļuvušās frāzes – domapmaiņu vai prāta kutināšanu, ir labs veids kā nonākt pie svarīgajiem jautājumiem, kas kaut kur dziļi iekšā kremt. Un cik patīkami – atšķirībā no daudzām publiskajām diskusijām, beidzot var uzelpot – šī ir diskusija bez savstarpējiem uzbrukumiem. Sarunas norit raiti un neveiklu klusuma brīžu nav. Un ja vien stāvu zemāk nebūtu pienācis laiks spēlēt jauno UMKA.LV izrādi „Laika jautājums”, klātesošie, šķiet, būtu gatavi palikt arī ilgāk. Un lai gan vakara gaitā pie kāda konkrēta secinājuma nenonākam, sajūta – mums nav vienalga – vismaz ir apliecināta. * "60, 59, 58, 57..." IR, Nr. 137, 42.lpp.