Jānis Jansons (Vārnu Laiks).
Viena stunda no Tavas dzīves vienā filmiņā. Par trīs vīriem un suni, par trīs vīriem un rokmūziku, par trīs vīriem un skatuvēm. Tavas, pie nosacījuma, ka esi mazliet vai bišķi vairāk piederīgs Latvijas mūzikas skatuvei. Piederīgs, apmeklējot koncertus, festivālus. Reti, kurā nebūs spēlējis Inokentijs Mārpls. Par Uldi Rudaku noteikti būsi dzirdējis vai lasījis viņa rakstiņus, iespējams, pat grāmatu. Pavisam noteikti vismaz pa ausu galam būsi dzirdējis visādas pilsētas leģendas par Uldi, varbūt arī par Dambi un Mārplu. Par Skripu visticamāk mazāk vai nemaz.
Par grupu „Inokentijs Mārpls” vai Dambi vien varētu apkopot dažādu laikrakstu, laikabiedru rakstiņus, bildes, stāstiņus. Un, ja labi paraksies, atradīsi arī tīmeklī ne vienu vien mazu īsfilmiņu par šo pašu. Par Uldi Rudaku tieši tas pats. Ulda Rudaka rakstu sējums par mūziku, albumu apskati. Gan pirmais, gan otrais atstājuši smukas vagas latviešu rokmūzikas skatuvē. Un aktīvi turpina to darīt.
Labi, izņemot Uldi. (Ei, Uldi Rudak, velns, tak saņemies! Rokupācija 2 vai vismaz 40 veidi kā atmest ar Rudaku vai vismaz Rudaka retrospekcija rakstos laikrakstā „Diena”).
Jā, drukātie laikraksti ir vakardiena, bet Rudaka facebook ieraksti šodien vairāk ir filosofiskas atziņas. Un man nudien neticas nemaz, ka viss jau pateikts. Roks ir miris. Nekā nebija!
Protams, tā ir mūzika savai paaudzei. No tās pašas paaudzes nāk visi trīs filmas varoņi, galvenie tēli. Negribās teikt aktieri, jo filmā viņi ir tieši tādi paši, kā dzīvē, ikdienā.
Šī nav mākslas filma, kurā jāmeklē dziļāka jēga (protams, to var arī darīt), šī nav dokumentālā filma, lai gan mazliet uz tādu pretendē. Šī ir laikabiedru konservācija. Tā gribētos teikt man.
Savulaik bija filmiņas par Šķērsielu. Mazliet paralēles varētu savilkt ar „Vai Viegli būt Jaunam” . Šī ir mazliet līdzīga, bet savādāka.
Mani nenoenkuroja cipari 50it, 51, 52. Tie ir tikai cipari. Cipari nerunā, tā ir statistika. Runā cilvēki. Un tie ir daudz ko redzējuši, darījuši, piedzīvojuši.
Ieskats radošo cilvēku ikdienā, viņu gaitās. Pieklājīgā versija, ko var rādīt ķinītī, plašākam skatītāju lokam, nekādu pikantu kadru, nekādu rupeklību, kā dažreiz gribas domāt par radošiem cilvēkiem, īpaši, ja to darbība pietuvināta alternatīvajai mūzikai vai dziesmās izskan tas, ko visi runā, domā, dara, bet sabiedrības normas paģēr noklusēt.
Filma ātri pajož, ieskicējot triju draugu priekus, rūpes, rūpalu, nodarbes un mūziku. Pie tam bez sarežgīta scenārija, montāžas un pirotehnikas. Mazliet var just, redzēt, ka aktieri nav aktieri, brīžiem kamera viņiem mazliet traucē, ir nepierasti, bet kopumā – dzīvīgi.
Tiem, kas par grupu „Inokentijs Mārpls” neko nav dzirdējuši, šis būs labs starts. Dambis ir dzīva kultūrvēsture un mantojums. Katrā mūzikas skatuvē visā pasaulē ir vismaz viens Dambis, Rudaks un Skrips. Vai līdzīgs un līdzvērtīgs. Atkarībā no klimata, vēstures un kultūras. Skrips – tas ir atsevišķš stāsts. Cilvēks ar savu kosmosu, ajūrvēdu un piena ceļu. Iespējams, man personīgi vairāk pat interesētu tieši viņa stāsts. Jo abus otru stāstus zinu gana daudz. Iespējams, uzjundīs atmiņas no kāda koncerta, festivāla, notikumus, kāds skatītājs atpazīs sevi kādā no pasākumiem.
Cik cilvēku, tik stāstu. Šis ir viens no tiem. Ļoti gribētos dzirdēt viedokli no malas – no cilvēkiem, kas neko nezin par Dambi, Rudaku, Skripu vai šo skatuvi vispār. Pat divus viedokļus. Otro no jaunākas paaudzes jauniešiem. Būtu nudien interesanti dzirdēt viņu domas.
Labākais par šo filmu – ka tā ir. Te un tagad. Šodien. Un ir nodota skatītājiem laikā, kad filmā iemūžinātie vēl ir ar mums. Nevis pēc tam, lipinot hronikas, arhīvus un laikabiedru atmiņas.
Un reizē šis gabals arī mazs motivātors noskatīties Aijas Bley citus darbiņus – „Brīva vieta: Lastādija” , „Sieviete un vējš” .
