KŪL: Zīnu festivāls

 Raidījumu vada Anete Enikova (A.E.) un Andra Čudare (A.Č.). Jaunu ideju un zīnu pasaulē klausītājus ieved Zīnu festivāla un konkursa OPEN CALL organizatores Maija Kurševa (M.K.) un Dace Resele (D.R.). Pilnu interviju ar Zīnu festivāla organizatorēm, kā arī raidījuma otro daļu klausies Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv   A.E. Laikam jāsāk ar to, kas tad vispār ir zīni. Kas ir, jūsuprāt, zīns, un kā tas veidojas? D.R. Zīns ir paša autora izdots izdevums, kaut kas šķirams, taustāms. Tas radies viena vai vairāku autoru sadarbībā. Tēmas, mākslas un ideju jomas var būt ļoti plašas. Tas var būt jebkas – dzeja, personīgs manifests, komikss, abstrakta attēlu sērija – jebkas! A.Č. Vai ir kādi ierobežojumi – papīrs, krāsas, biezums, izdošanas biežums? M.K. Nē, arī tajā ierobežojumu nav, bet zīns – tā noteikti nav skrejlapa, buklets, tā nav kaut kāda produkta reklāma, varbūt vienīgi savas domas reklāma. Kopumā zīnu kultūra savu pacēlumu sasniedza saistībā ar panku mūziku. It sevišķi Amerikā, kad daudz tika izdoti fanzīmi, kas tieši ir aktīvu fanu izdoti izdevumi, pavairoti uz kseroksa, par jauniešu iemīļotām grupām ar  dziesmu tekstiem, fotogrāfijām, kolāžām. A.E. Manuprāt, šī zīnu kustība bija ļoti aktuāla tajā brīdī, kad internets nebija tik plaši pieejams. Kā ir attīstījusies un kas notiek ar šo kustību šobrīd, kad ir internets un dažādi digitālie formāti. Vai zīni vēl joprojām ir papīrā? D.R. Jā, es nesen lasīju rakstu tieši par šo tēmu. Tas varbūt ir saistībā ar to, ka visi brēc par e-grāmatām, internetu, ka viss, kas tiek publicēts - grāmatas, laikraksti -izmirs. Bet nekas tāds nenotiek. Tā vide, drukātais medijs, arī saistībā ar zīniem, kas ir subkultūra ar vairākiem novirzieniem, tā nepieļauj anonīmo, vārdisko vardarbību. Drukāto zīnu tu vari parādīt saviem draugiem, aizsūtīt pa pastu kādam. Tu veido savu tīklu ar domubiedriem un draugiem, un tā ir, runājot Normunda Kozlova vārdiem, pašgetoizācija, tu izveido savu tīklu, kurā tu reāli, fiziski pievieno savus draugus. Bet, protams, visu zīnu saturu var likt arī internetā. Ir tāda lapa wikizines, kurā ir ārprātīgs arhīvs ar zīniem. A.Č. Tātad, ja man ir daži dzejoļi un stāsts, precīzi viens, un precīzi pieci zīmējumi, es varu ar roku uztaisīt savu zīnu, piecos eksemplāros, iedot pieciem draugiem un tas ir zīns. D.R. Jā, tu vari arī nevienam nedot, pati mājās turēt. A.Č. Kādas ir lielākās tirāžas, kādās tiek izdoti zīni? M.K. Tas atkarīgs no mērķa. Ja tu nodrukā tūkstoti, kur tu viņu liksi? Mājās, skapī turēsi? Šobrīd mēs drukājam speciāli priekš zīnu festivāla uz tāda specifiska, gīkaina printera risogrāfa. Drukājam 50 eksemplāros, kas ir diezgan maz. Tas nozīmē, ka jau iznākšanas brīdī tie kļūs par bibliogrāfisku retumu; bet pārpludināt ēteru arī nav nekāda vajadzīga. Reta lieta līdz ar to ir ļoti vērtīga. A.E. Cik daudz Latvijā ar to nodarbojas? M.K. Tagad mēs to mēģināsim noskaidrot. A.E. Jūs esat izsludinājuši zīnu zīmētāju konkursu, tas ir tāds kā aicinājums visiem zīnu veidotājiem iznākt no skapja. Kā jums veicas un kas var pieteikties? M.K. Jā, šis konkurss ir aicinājums beidzot visiem satikties, parādīt savu darbu. Būs arī galvenā balva, kā tādā skaistumkonkursā. D.R. Tā būs tāda, ka Popper [izdevniecība] šo zīnu publicēs. A.E. Kādi ir vērtēšanas kritēriji? M.K. Nav tādu vērtēšanas kritēriju, viss jāredz no konteksta – kāds būs apjoms, iesūtītais materiāls  - un tad var salīdzinoši izvērtēt. Bet tā viss ir ārkārtīgi brīvi. Tas, ko mēs esam jau saņēmuši - pārsvarā, protams, sūta cilvēki no ārzemēm, latvieši, kā vienmēr, ir ļoti kautrīgi. Šodien bija priecīga vēsts, atvēru pastkastīti un beidzot, beidzot ir viens latviešu zīns atsūtīts, bet – anonīms. Toties diezgan jaudīgs. A.Č. Maija, vai tu pati arī veido zīnus un kā tu par tiem vispār uzzināji? M.K. Jā, nu viss jau no ārzemēm nāk, nav nekas jauns izdomāts. Pirmais zīns, ko es uztaisīju, bija 2004. gadā, kad es vēl mācījos akadēmijā. Toreiz es dzīvoju tādā milzīgā komunālā dzīvoklī ar draugiem, un viens mans kaimiņš rakstīja šo un to, man ļoti iepatikās viņa teksti, un es uztaisīju tādu komiksu. Ar kopētāju pavairoju, sabāzu starp komiksu lapām vecas tapetes, koppapīrus un no veciem mākslas žurnāliem izgrieztas lapas, tādas kolāžas. Ar šujmašīnu nošuvu vienu malu un pa virsu vāciņam arī ar šujmašīnu uzšuvu uz auduma nodrukātu iespiestu bildīti. A.Č. Un kādus zīnus tu šobrīd veido, vai tavas prasmes ir attīstījušās? M.K. Vienu zīnu es uztaisīju Hardijam Lediņam veltītai izstādei, kas nesen bija Nacionālajā bibliotēkā, tas bija ilustrēts fragments no grāmatas „ZUN”. Tad vēl ir zīns, kas drukāts tipogrāfijā 300 eksemplāros, īstenībā diezgan dārgs prieks, tas ir par nepatīkamu piedzīvojumu zem LSD Berlīnē, un tagad taisu priekš zīnu festivāla uz riso printera šķiramā formātā pārliktu vienu instalācijas darbu, kas bija Cēsu Mākslas festivālā pirms diviem gadiem - Danila Harmsa stāsts, kas saucas „Četras ilustrācijas tam, kā jauna ideja apstulbina cilvēku, kurš tai nav gatavs” . A.Č. Tātad zīns ir pilnīgi brīvs formāts. Tu vari izvēlēties papīru, kādu gribi – tapeti vai koku lapu, zīmēt iekšā, līmēt, krāsot, rakstīt tikai dzejoļus – tas viss skaitās. M.K. Tas viss skaitās, protams, bet, ja ņem vērā Poppera virzienu, tas ir vairāk saistīts ar vizuālo mākslu, mazāk varbūt ar literatūru, bet es aicinātu arī jaunos talantus, kas kaut ko raksta: nu negaidiet, ka kāds jūs publicēs, publicējieties paši! Daliet saviem draugiem, radiem, savus izdotos izdevumus. Saistībā ar OPEN CALL festivālu, protams, tas akcents ir uz vizuālo kvalitāti. Tikpat labi tā var būt dzeja, kas ir atrisināta asprātīgā veidā, šķiramā formātā. Arī izmēģināt kaut kādus materiālus. Uz kā tas ir uzdrukāts, ar ko uzdrukāts. Var kā bērnudārzā – izgriezti burti kartupeļos un tad ar krāsu uzspiesti kā zīmodziņi. Vienu vārdu sakot, nebaidīties sasmērēt rokas! A.E. Šobrīd, gatavojoties zīnu festivālam, kas ir tās aktuālākās tendences zīnu kustībā? Vai ir kādi izteikti elementi, stāstu veidi, žanri? M.K. Tas viss ir ārkārtīgi plašs. Vairāk varbūt pateicoties komiksu žurnālu un arī Popper aktivitātēm, es tā atļaujos cerēt, ka varbūt komikss, ilustrācija un grafiskā māksla tiek aktivizēta, aktualizēta. Varbūt pietrūkst kaut kādas kustības par zīniem, kas saistīti ar mūziku, kas bija astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmitajos, kad Latvijā bija īstenībā diezgan daudz zīnu, par ko daudzi nemaz nezina, izņemot to subkultūru pārstāvjus. Bija „Torņa Orgāns”, „ Stieple”, „Jauniešu Mācītājs”. Zīnu festivālā mēs uztaisīsim vēsturisko stūrīti, kur būs visi tie vecie zīni no Jāņa Daugavieša kolekcijas, kas tieši saistīti ar Latvijas pagrīdes mūziku. Būs arī ekspozīcija, kur varēs apskatīt, kādās tehnikās tie taisīti, jo nebija jau datoru. Visi tās rakstāmmašīnas dragāja, tad kaut kur izprintēja pa kluso, varbūt pie mammas darbā vai kaut kur, ar šķērēm sagrieza, salīmēja, uz kseroksa pavairoja, nu rušināja to savu lauku. A.E. Mūsu raidījuma viešņas ir sagatavojušas konkursu klausītājiem ar brīnišķīgu balvu – grāmatu. Pastāstiet par to! M.K. Tā ir Popper Publishing grāmata „Sistēmas”, kas iznāca pagājušajā gadā. Par to bija arī izstāde Nacionālajā bibliotēkā. Daudz autoru – latviešu mākslinieki, ārzemju -, cietais sējums. Jautājums vai drīzāk asprātības uzdevums – pamēģināt izgudrot jaunvārdu latviešu valodā, iztulkot vārdu „zīns”. Pats vārds ir cēlies no angļu valodas, tas ir puse no vārda magazine. Man patīk šis vārds, jo tas izklausās tāds latvisks – zināšanas, zīlēt. Bet tas vārds nav latviešu, un gribētos rūpēties par mūsu valodu un izdomāt jaunu vārdu, varbūt tas būtu speciāls aicinājums Janīnai Kursītei. Vienu vārdu sakot, gaidīsim ierosinājumus, kā šo vārdu tulkot latviski. A.E. Kas tad īsti gaidāms maija beigās un cik vērienīgs būs Zīnu festivāls? M.K. Zīnu festivāla kulminācija būs maija pēdējās nedēļas nogalē – 27.-29. maijā. Ģertrūdes ielas teātrī būs zīnu izstādes, varēs tos arī iegādāties. Būs divas ārvalstu mākslinieces, saistītas ar pašizdošanas kultūru: Jenni Rope un Dunja Jankovic. Būs mākslinieču lekcijas, gruzons no Normunda Kozlova par šo subkultūru un tieksmi izveidot savu geto, Jāņa Daugavieša lekcija par neuzrakstīto Latvijas zīnu vēsturi, OPEN CALL iesūtīto darbu izstāde, kur varēs nākt un skatīties, kas ir sastrādāts. Zīnu izstādes būs dažādas – Popper publicētie riso zīni, ar tiem saistībā jau 12. maijā Kalnciema kvartālā sāksies izstāde „Akvārijs”, tajā pašā dienā pēc stundas Noasa galerijā būs atklāšana somu mākslinieku kolektīva „Kuti kuti” izstādei, ko organizē komiksu žurnāls „Kuš!”.  Pēc tam tajā nedēļā, sākot no 23. maija, kas ir festivāla karstākā nedēļa, katru dienu atklāsies pa vienai vai divām izstādēm dažādās Rīgas vietās – bārā Chomsky, galerijā „Bolderāja”, „Neputnā”, Kaņepes Kultūras centrā, Arhitektu savienības izstāžu zālē u.c. A.Č. Kuru pasākumu mēs kā zīnu iesācēji noteikti nedrīkstam laist garām? M.K. Es domāju, jāieplāno visa tā nedēļa, atklāšanas, un tad vīna glāzi neizlaist no rokām ārā līdz uzvarai svētdienas vakarā! A.E. Līdz 30. aprīlim turpinās darbu iesūtīšana zīnu konkursam, pastāstiet par to! D.R. Zīnu noteikti vajag iesūtīt kā fizisku lietu, jānes ir uz grāmatu veikalu „Bolderāja” Avotu ielā, tur ir speciāla kaste ar lielu bultu un uzrakstu „Lūdzu, te lieciet grāmatas Zīnu festivālam”. A.Č. Vai kāds nevar tur aiziet, sākt lasīt un savākt? M.K. Nu, es tur ik pa laikam aiziešu un novākšu ražu. Otra iespēja ir sūtīt pa pastu, adresi un vairāk informācijas var atrast facebook, kur notiek visa aktīvā komunikācija. Drīz tiks izveidota arī festivāla mājaslapa.     "KŪL: Kultūras ūnijas laiks" ir eksperimentāls aktuālās mākslas un dzīves kultūras telpā skaidrojošs un ilustrējošs raidījums. Raidījums tiek veidots ar mērķi aplūkot aktuālos kultūras un laikmetīgās mākslas notikumus. Raidījums dzirdams Radio NABA ēterā FM 95,8 (Rīgā) un naba.lv (visā pasaulē) katru trešdienu 19:00. Raidījumu vada Anete Enikova un Andra Čudare. Raidījums top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.