Baiļu, bēgļu un tekstūru invāzija. Mākslinieks Juris Utāns

  Raidījumu vada Anete Enikova (A.E.) un Andra Čudare (A.Č.), bet galvenajā sarunas lomā mākslinieks Juris Utāns (J.U.). Sarunājāmies par izstādi „Invāzija. No kā baidās vidējais latvietis”, kurā aplūkojami darbi no vairākiem mākslinieka radošajiem cikliem. Pilnu interviju ar mākslinieku Juri Utānu klausies Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv A.E. Par ko tad stāsta jūsu gleznas? J.U. Par dzīvi, par pēdējo gadu sajūtām, kas, manuprāt, mūsu sabiedrībā ir visai izteikti jūtamas, par karmu, kas ir diezgan agresīva, uztraucoša un lidinās kaut kur netverami gaisā. Izstāde ir par sajūtām, kas manī rodas, dzīvojot šajā laikmetā, šajā vidē. No masu informācijas līdzekļu propagandas daudzuma, no visa tā, kas apkārt notiek, cilvēku savstarpējām attiecībām. Tas ir stāsts, ko es pārdzīvoju pats un tur ir ļoti daudz vīziju, ko es nevēlētos, lai tās piepildās. Sirreālas fantāzijas. A.Č. Bet šīs fantāzijas nāk prātā, tātad ir. Iespējams, ka viņas kādā brīdī materializēsies. J.U. Jā... nu, Dievs nedod! Bet mans mērķis un uzdevums ir likt cilvēkam domāt un savādāk paskatīties uz lietām. Teiksim, ja ņemam mūsdienu laikmetīgo mākslu kaut vai tepat, Latvijas robežās, tā ir pietiekoši elitāra un zināmam skatītāju lokam sagatavota un saprotama, savukārt manos darbos ir stāsts katram darbam apakšā, kas varbūt nav tik ļoti pieņemts vizuālajā mākslā, tieši glezniecībā. Man agrāk mācīja, ka glezniecībai nav jābūt stāstošai, savukārt mani darbi ir stāstoši, jo katram ir pārdzīvojuma ideja apakšā vai augšā, sauciet, kā gribiet. Varbūt jāstāsta par to, no kā sastāv izstāde. A.Č. Tu pats esi teicis, ka tā ir "kreizī" izstāde! J.U. Nu es ceru! Labs mākslinieks ir tas mākslinieks, kas ir traks mākslinieks, pareizajā nozīmē. Manā izpratnē, un mākslas vēsture to jau sen ir pierādījusi, tas nav nekas jauns. Māksliniekam ir jāieinteresē skatītājs, jāpiesaista, savā veidā jādabū. Bet to nevar darīt mākslīgi, tā es esmu audzis un tā es jūtos, ka man vajadzīgs kontakts ar skatītāju. Man ir gandarījums, ja viņam ir interesanti, tas ir pirmais. Otrais – ja skatītājs negrib paiet garām; vai nevar paiet garām, tas ir vēl labāk. Vai nu viņš kaifo par darbu, vai spļaudās. Man ir, neteiksim, ka vienalga, bet tas ir tas, kas ir vajadzīgs. Vidējā vienaldzība, tas ir galīgi garām. Mani darbi pilnīgi noteikti nav ofisa darbi un nav pie sienām karināmi. A.E. Es gan laikam gribētu kādu no jūsu darbiem ofisā... J.U. Ahā, tu tad būsi tāds foršs izņēmums. Lai gan ir, daži ir, es zinu, bet tie ir tādi cilvēki, kas ir mākslas specifiski vērtētāji. Es, protams, droši vien arī strādāju uz tādiem, bet īstenībā tad, kad es strādāju, es nestrādāju nevienam, strādāju sev, un mana radošā politika ir pilnīgi uzspļaut visiem riņķī apkārt tad, kad es radu. Uzspļaut droši vien nav īstais vārds, bet nedomāt ne par ko, ko teiks kritiķi, vērtētāji, vai viņus kaut kur izstādīs, tiks labi pārdoti un tamlīdzīgi. Protams, šai izstādei tapa arī speciāli darbi, nav tā, ka nedomā. Bet tas ir lielam projektam, ar konkrētu ideju, tas ir savādāk, bet nav nekāds pasūtījums, kā, piemēram Padomju laikos, ko es vēl aizķēru un piedzīvoju kaut kādus līguma darbus. Šis laikmets ir grūts, jo man kā padomju produktam bija jāpārslēdzas uz šo kapitālismu un tad, kad likās, ka visi ceļi vaļā un tu esi absolūti brīvs, izrādījās, ka bremzes sākās šeit pašam un neteiksim, ka man arī tagad viņas nebūtu. Bet es ar viņām draudzējos un šad tad bremzes mani atlaiž. Tad ir baigais kaifs, ka vari darīt un nedomāt par to, ko teiks citi. Un tad tā kvalitāte šad tad sanāk. A.Č. Izstādei ir trīs virzieni: Lielā ģeopolitika, krievi Ukrainā un Krimas aneksija. Tie ir tie trīs vaļi, uz kuriem balstās tavi darbi? J.U. Nē, nē. Tur ir savādāk. Principā ir pareizi, bet tā ģeopolitika un lielā Krievija Ukrainā ir viena sadaļa. Tad ir terorisms. Sarkanie terorcilvēki, monstri, kas radās pēc Parīzes terorakta. Nejaukās sajūtas, ka tas tikpat labi var notikt arī šeit. Mūsu politiķi pa vidu, kas ir pats par sevi. Un bēgļi. Migranti, visa šī lielā pasaules politika, kurā mēs tiekam ierauti. Tie būtu pamatvirzieni, šajā izstādē ir pēdējo divu gadu darbi, bet vairums ir svaigi. Tas būtu pusgads apmēram. Es strādāju intensīvi, ciklos un nevaru apstāties. Viss sākas no skaita 5. Esmu tāds seriālu varonis. Man riebjas seriāli, man patīk konkrētas filmas, kur divu stundu garumā ir ideja, bet pats es nevaru vienā darbā izteikties. Ir vairāki darbi. Bet labums ir tāds, ka var atlasīt un veidot kaut kādu koalīciju. A.Č. Tad sanāk, ka izstādes nosaukums „No kā baidās vidējais latvietis” varētu būt arī „No kā baidās Juris”? J.U. Bez šaubām. Šo ideju pasvieda mana jaukā kuratore Diāna Barčevska - Paldies viņai par ieguldīto darbu, visu viņa dara vienmēr super, mēs jau strādājam kopā kādus 7 gadus. Mēs šad tad strīdamies un es daudz no viņas mācos. Bet tā ideja bija, ka vidusmēra latvietis baidās no visām šīm lietām, un vidusmēra latvietis ir kaut kāds vidējais slānis. Es neapšaubāmi esmu tur iekšā. Neesmu bagāts un neesmu arī galīgi lejā. Tā ir tāda spēle, jo varbūt no tā baidās visi, tas slānis ir daudz lielāks. Visdrīzāk, ka tā. Bet nu „baidās” tas , protams, nav īstais vārds, varbūt ir īstais vārds. Izjūt piesardzību. Nepatiku. Trauksme. Baidās. Terorisms  - jā, baidos. Neesmu saskāries, paldies Dievam, un ceru mēs neviens nesaskarsimies. Kamēr tas ir virtuāli, televīzijā, tur kaut kur, tad liekas, varbūt tas mūs neskars. Kamēr mums nav bēgļu problēma tik liela, kā Eiropā mēs sakām, jā, viņi te nebrauks, te ir auksti un tamlīdzīgi, un tamlīdzīgi. Tajā pašā laikā es esmu latvietis, tā paaudze, kas gāja uz barikādēm. Un ja krievu laikos tu zināji, kas ar ko tev draud, tad tagad ir pilnīgs haoss. Tu nesaproti, kas, ko kāpēc. Vai valoda vispār būs vajadzīga, vai pastāvēs. Vai kultūra būs vajadzīga, jo viss tiek iznīcināts palēnām. Kas to dara, kāpēc? Es nezinu. Mēs esam mikro nācija un man tas sāp. Man sāp tās lietas, kas nav no manis atkarīgas, bet viņās tu tiec ievilkts, iesaistīts. Kaut kas tiek pavēlēts un tu esi spiests tam piekrist. Tā ir mana attieksme – lai cilvēks padomā. Un viena no mākslas funkcijām ir likt viņam padomāt, sajust. Mani jau dēvē kā tādu, kas izsit no komforta zonas ārā. A.E. Viens no darbiem, kurā jūs pievēršaties šai bēgļu tēmai ir „Jaunā zupas virtuve jeb nacionālās identitātes nāve”. Tajā ir attēlotas figūriņas, kur atspoguļojas gan eņģelīši, gan lūgšanas pozā sakrustotas rokas, cilvēki, manuprāt, ne tikai cilvēki, dažādas sejas. Fonā bēgļi uz Ministru kabineta ēkas. Kā nākas, ka jūs Ministru kabinetu nosaucat par zupas virtuvi? Vai tas ir tas, ko jūs cenšaties pateikt? J.U. Var to arī tā nosaukt, protams, lai gan es kā piesardzīgs cilvēks, nekur neizsūtīts savā laikā, to neesmu teicis. Tu to tā saskati un tās ir tavas tiesības. Bet tā ideja ir ļoti vienkārša – kas notiktu, ja tas tiešām tā būtu. Viss ir alegorija un pārspīlējums. Es to dēvēju par sirreālo reālismu. Tur nevar atbraukt ar laivām pa ielām, tur nevar lidot zelta eņģeļi. Tās visas ir vīzijas, pārspīlējums. Bet mēs visi zinām, kas ir zupas virtuve, vismaz ārēji, kā tas tiek pasniegts un kultivēts. Vieniem cilvēkiem to vajag, citi sāk izmantot. Es nevienu netiesāju, es vienkārši uzburu ainu, ko es negribu, lai tā piepildītos. Tā ir mana pozīcija. Un tālāk jūs varat domāt. Vai tas ir Ministru kabinets, vai tā ir zupas virtuve. Vai tā ir nacionālās identitātes nāve. Jo es vēl joprojām varu atšķirt foršu grāmatu latviešu valodā. Protams, ir cits laikmets, viss mainās, bet ir valoda, kultūra, tradīcijas. Tā tas viss ir. Kā es esmu teicis savā apcerējumā – ja mēs pieņemam, ka mēs esam putukrējums, tad mums vienkārši mālē klāt sinepes no augšas. Ja mēs esam sinepes, mums daudz putukrējuma dod. Sanāk pļura kaut kāda. Labi, pa vidu vēl ir ziepes, lai ir labi, tīrs, lai labāk slīd. Okey, ko  mēs vēl varam piemest klāt? Kivi, ābolus, kartupeļus. Un sanāk vēmeklītis. Tā ir tā ideja. Cita runa, ka tu vari smalkām sinepēm likt klāt putukrējumu nedaudz un sanāk kaut kas interesants. Varbūt salīdzinājums nav tik izdevies, bet visādā ziņā tādas sajūtas. Vai tradicionālais medus pods ar darvas karoti. Mēs jau nezinām, cik darva atnāks, ja mēs esam medus. Bet varbūt mēs esam darva un priekš kam mums to medu vajag? Galvenais ir šī bezspēcība, ka pasaulē karo visur. Vienmēr kaut kur. Vēsturē tas ir vienmēr noticis, un acīmredzot cilvēce tā ir iekārtota. Mēs, tie sīkie, vienmēr esam tur ierauti un mums par to ir jāmaksā. Šeit es nedomāju tikai naudu. Gan ar morāliem, gan garīgiem resursiem. A.E. Pieķersimies konkrēti izstādē aplūkojamajām gleznām. Viens no cikliem ir „Mēs esam klāt”. Tas atspoguļo sarkanus figurālus tēlus. Kāds ir stāsts šim ciklam? J.U. Sarkanie monstriņcilvēki vai cilvēkputni man radās uzreiz pēc Parīzes terorakta. Tā nu sanāca, ka tanī naktī es skatījos televīzijas kanālu Dožģ, strādāju un ieslēdzās tiešraide. Mani tas ļoti nošokēja. Un nākošajā rītā, kad izmeklētāji teica, ka visur ir kalašņikova čaulītes. Tās bija šausmīgās asociācijas ar šo automātu, kas, manuprāt, vispār ir 20. gs. Ļaunuma simbols. Un es sapratu, ka kaut ko vēlos uzgleznot, kaut gan - ar ko gan viņi būtu pelnījuši, ka viņus glezno? Bet tā problēma urda un rada ļoti nepatīkamas sajūtas. Nezin kāpēc es sapratu, ka es viņus gribu gleznot sarkanus, nevis melnus vai no Austrumiem, kamuflāžās. Es sapratu, ka tie varētu būt cilvēkputni ar kaiju galvām. Putniem ir kaut kāda daļa agresijas. Viņi kaujas par barību, bet tajā pašā laikā viņi ir mīļi, viņi ir viltīgi. Un tā radās galvenā glezna, pirmā glezna „Mēs esam klāt!” Ka šie monstriņi varētu būt starp mums. Varētu nebūt. Tās sajūtas, ka tu nevari būt drošs ne par ko. Kāpēc cilvēkputns? Es mīlu sirreālas lietas. Es mīlu Renē Magritu, Jeremiju Bošu, tur bija tās elles ainas fantastiskās. Mēs katrs jau no kaut kā ietekmējamies. Es nolēmu, ka būs šie daudzie sarkanie monstriņi. Vienojošais cikls. Pirmais ir galvenais cilvēksputns, kas izkliedz pavēles. Ir atlieti mazie kalašņikova automātiņi, kas ir veidoti tieši šiem darbam, kas ir atlieti stomatoloģiskajā silikonā, ar poliestera sveķiem taisīti. Diezgan garš process, diezgan sarežģīts, man arī cilvēki ir palīdzējuši, studenti. Vienam tas ir pietiekoši grūti. Pārējie darbi, tur ir dažādi tēli, kas atkārtojas un pastiprina ideju. Var saskatīt, ka kāds ir pakļauts, kāds piekrīt, nepiekrīt. Bet viņi visi kā sarkana vienība pret melno, smago, lakoto fonu. Tālāk ir gan Anniņmuižas parks, kas ir Imantā. Tur ir tāds spožs apgaismojums jau kādu laiku, kas uz kokiem rada tādas tumšas ēnas, un pēc šī terorakta tas radīja tādas kā vīzijas – ka tur kāds slēpjas, vai tā kā nē. Nolēmu paspēlēties ar emocijām, man tur ir arī visādi simboli. Melni zilie tramvaji ar zvaigzni pa vidu ar suņa monstriņu numura vietā. Ar Bulgakovu var sasiet vīzijas, kas arī man ir mīļš autors. Tēliem ir arī ļoti dažādas galvas, viņi ir neproporcionāli, un tas ir speciāli. Jo kas gan terorismā var būt skaists. Absolūti nekas. Tas ir pilnīgi nepieņemams un tur nav nekāda attaisnojuma. Tad ir galvenais teroristu portrets „Izpildītāju parādes portrets”, kas stāv uz Rīgas fona, viņš ir tādā melnā rāmī, kas atgādina no albuma izplēstu lapu un ir ļoti daudz skulpturālas galviņas, kas ir apgleznotas perlamutrā. Viņas man pašam asociējas ar eglīšu mantiņām. Man tā bilde ļoti patīk pašam, un arī daudziem. Nu viņa ir „skaista”.  Mākslā es šo jēdzienu lietoju tikai ar ironiju, jo kas vispār ir skaists, bet viņa ir skaista. Man atgādina tādu eglīti. Bet tajā pašā laikā šīm mantiņām ir mati un cilvēku galvas, kas tā kā krīt zemē. Ārējā čaula ir skaista, bet iekšā ir ļaunums. Katrs var sajust, ko vēlas. A.E. Savos darbos jūs izmantojat ne tikai krāsu, bet arī figūriņas. Kā jūs izaugāt līdz šai domai, ka gleznojums jāpapildina ar kaut ko vēl? J.U. Kā jau es teicu, man ir vairāki periodi. Vienu brīdi man bija zelta lapiņu periods izteikts, kas vēl nav beidzies, daudz zelta fonu. Tad man paralēli ir matu periods un skulpturālās lietas, kas ir cilnīši, galvas, tas kalašņikovs. Grūti pat atcerēties, bet laikam tas sākās ar 14. gadu , to kara tēmu, ciklu, kas saucās slengā „Bašņa naša, pisok naš” Nekā savādāk tas nav tulkojams, lai katrs saprot, par ko ir runa.. Un tur es sajutu, ka es vēlos šīs galvas, kā ideju pastiprinošu un telpisku objektiņu. Ideja man radās, kad es sava dēla plauktā ieraudzīju NBA basketbolistu figūriņas. Un es ieraudzīju, ka šīs galvas ir ideāli izveidotas un tēlnieciski izcili veiksmīgas. Nevis kā Bārbijas izkrāsotas, bet perfektas. Man momentā bija ideja, ka es vēlos pamēģināt viņas atliet, un man sanāca. Tad es ebayā sapirkos futbolistu figūriņas, formāti bija dažādi, maziņas, lielas. To, ko man vajadzēja, es atlēju un tiražēju poliesterā un ar audumu. Visiem viņiem ir tukšs vidus. Tad es krāmu tirgū nopirku Albrehta Dīrera lūdzošās rociņas, es speciāli meklēju, tad es atradu eņģelīšus, ko tikai vēl ne. Mērkaķīti, kas man arī figurē, Ministru kabinetam tuvumā siro. Katrs pats var izdomāt, nekas konkrēts nav pateikts. Tie mērkaķīši reizēm ir no zelta. Un tās ir asociācijas. Vai es tevi saucu par mērkaķi vai man mērkaķītis ir mīļš? (...) Un tā es vienreiz šos darbus rādīju saviem studentiem, jo man arī fakultātē darbi atrodas; un viena neklātnieču meitene šo pašu jautājumu uzdeva, es viņai izstāstīju, un viņa tā knipi pasita un teica: „Ak Dievs, bet viņi visi taču ir tukši un arī tie tēli ir ar tukšām galvām un dvēselēm. Viņi ir tukšpauri!” Es nebiju nemaz līdz tam aizdomājies, bet man šī ideja ļoti patika. Tas nav nekāds apvainojums, jo es runāju ar daudziem par šīm problēmām, arī ar jauniem cilvēkiem, un tie viedokļi ir ļoti dažādi. Es runāju tieši par bēgļu problēmām. Nav tā, ka ir tikai tie, kas atbalsta baigo humānismu – visus savāksim, viss būs kūlīgi, mācīsim latviešu valodu arābiski runājošajiem un viņi te jutīsies laimīgi. Absolūts blefs. Cilvēkiem ir jādod brīvība. Vai arī otrs variants, geto, kur viņus nabadziņus mēģinās pārtaisīt. Tā ka jā, tās galvas, kaut kāda tukšpaurība. A.E. Bet bez galvām jūs savos darbos izmantojat arī matus, un īpaši tas izpaužas darbā ar ozolu. J.U. Cirpa mani vienreiz, cirpa otrreiz un vienreiz tie mati iekrita baltā līmē. Cērp mani viens jauks students, kas šo lietu piekrīt. Man ar matiem ir tā periodiski – vai nu esmu pilnīgs hipijs, vai nulle. Bet nu pēdējos divus gadus tā mērenāk, un tad viens students mani tā piecērp. Un baltajā līmē es ieraudzīju, ka mati ir fantastiska līnija, fantastiska plastika. Ideja bija rokā un jautājums bija tikai, kur dabūt daudz. Atbilde frizētava. Kur dabūt frizētavu? Atbilde – studenti. Mobilizējam studentus. Es ļoti strauji tiku apgādāts ar matu maisiņiem. Un studenti man palīdz, viņi man ir pērles. Tad pat čaļi cirpās kojās un nesa man maisiņos, tādos mazos. Tas bija ļoti mīļi, jo viņi nesa tos matus, zinot, ka nu lielā māksla ies vaļā. Un kad man tie mati bija sagādāti labi daudz es viņus gāzu katlā ar līmi un taisīju šo lielo Imantas ozolu, kas man stāv ceļa vidū, kur es dzīvoju. Kad es tur ievācos pagājušajā gadsimtā, viņš bija sīks un es viņu vispār nemanīju, bet tad vienu dienu pēkšņi ieraudzīju. Starp deviņstāvu mājām, kas visas ir vienādas, man mīļas, jo es tur mitinos, bet trulas, ko tur padarīt, ir šis ozols. Kupls un fantastisks. Taisīju augšā. Tā bija pirmā reize, kad es izbaudīju ārprātā tos matus. Tur viņi bija krāsoti, sirmi, raibās šķipsnas – zilas, sarkanas. Es liku uz līmes, un tur tā frizētavas krāsa kaut kā reaģēja. Smarža! Savdabīga. Dažiem likās, ka nekrofīlijas paveids kaut kāds. Man tas liekas absolūti normāls materiāls. Pēc tam tas ir pārklāts ar laku. Un te atkal ir, ka tu pavelc cilvēku, iekustini kaut kādas emocijas un viņš vai nu pieņem, vai nepieņem. Un kā likums jauniem cilvēkiem patīk tādas lietas. Vecāki cilvēki saka: „karma! Karma! Tu nezini, kas ir šie cilvēki, ar ko viņš ir slimojis, kas viņam ir bijis?” Bet tas taču ir super. Tas ir mūsu Latvijas ozols un tur ir visas Latvijas nācijas galvas saliktas. Tā jau ir super ideja. Bildi es nosaucu „Pieclatnieks. Nostaļģija...”, jo tad mēs uz eiro pārgājām un savā laikā 90os avīzē „Tev” es zīmēju vāciņus un man bija jāzīmē lata pāreja no repšikiem. Un es tieši pieclatnieku, ozolu zīmēju uz vāka ar kaut kādu repšes krāsā daiļslidotāju, kas slido prom no vāka, bet ozols paliek. Tāpēc es atceros, kā es to ozolu tur studēju un tagad ir šis ozols. Mati arī kara bildēs aizgāja tālāk kā idejas pastiprinātājs. Politiskajās bildēs. Tad man ir viens cikls, kas būs citā izstādē. Saucās „Skriet”, kur tie mati likti zīmēs, tas tāds ilgs darbs. Mati ir ļoti savdabīgi. Ja apakšā, piemēram, sazīmē ar zilo mārkeru un līmi, mati izreaģē un sanāk fantastisks tonis. Ar roku nevar uztaisīt nekādīgi. A.Č. Un cilvēkiem ir reakcija uz šiem darbiem. Laba vai slikta, bet viņi nepaliek vienaldzīgi. J.U. Nu, es ceru. Ja cilvēks aiziet uz izstādi, viņš reaģē. Visa lieta ir audzināšanā, kultūrā, un pie tā ir jāstrādā, lai viņš aizietu uz šo izstādi. A.E. Izstādē vērojama politiska ievirze, kas ietekmējās no 2014. Gada vēlēšanām. Brutālā veidā atspoguļoti mūsu politiskie spēki. Kā tas nākas, ka  šīs gleznas ir kļuvušas par sava veida reklāmas propagandu? J.U. Okey, lasīšu savu monogrāfiju, ko uzrakstīju darbam „Imanta, smīnam gudri”: 2014. gada rudens, Saeimas priekšvēlēšanu laiks. Ir tik jauki un patīkami vērot politisko saukļu un plakātu absurdo šovu un sacensību. Bez lielās un arī mazās politikas es kā mazais vidusmēra latvietis nekur. Man tā patīk, ka manā vietā kāds visu izdomā un visu arī izdara. Tā bija nedēļa, kad es labprāt klejoju ar ziepju trauku un fiksēju šos apbrīnojamos landārta eksponātus. Nosaukums manos darbos parasti skaidri iezīmē autora domu. „Smīnam gudri” atvasināts no „Augam gudri”, kas dižojās uz „Vienotības” reklāmas plakāta. Šeit viss ir gandrīz dokumentāli, attiecīgo partiju līderi reklamējās ar nepilnu dažu simtu metru atstarpi. Burvīgi. Es izbaudīju un sajutu. Jaukais, sirsnīgais sviests. Smīns var būt visāds, un parasti jau politiķi smīn par mums. Tā es to redzu. Pieliku zelta fonu, lai būtu vēl ikonogrāfiskāk. Izmantoti mati, pomelo miziņas, biešu miziņas, kas ir izkaltētas, saberztas. Un tad, kad ar balto līmi sajauc, rodas absolūti ģeniāli toņi. Vēl tur ir darbi veltīti, piemēram, “No sirds Latvijai”. Saucas “Bērzu birztala”, pietiekoši dokumentāli - no ziepniekkalna. Man jau saka: baigos plakātus tur sagleznojis, ļoti plakātiskas tev tās idejas; uz ko es atbildu: ar ko tad Gustavs Klucis, mūsu ģēnijs, bija slikts? Viņš bija viens plakāts caur un cauri. Kaut arī viņu nabagu Staļins arī nomocīja. Man gribās būt tādam konkrētam, asam, ne pārāk liekvārdīgam. Manos darbos ir ļoti svarīgs nosaukums, šajā izstādē es darbiem pieliku arī tekstus klāt, ko skatītāji var lasīt. Bija tādi, kas izstādes atklāšanā izgāja visu izstādi, izdomāja savu domu un pēc tam lasīja to, ko es tur biju sarakstījis, tad salīdzināja. Bija baigi interesanti, kas sakrita, kas nesakrita. Un vispār nekam nav jāsakrīt, ko katrs var domāt, kā viņš grib. Nosaukumi kā “Sarkanie Rīgā” vienam radīs tādu iespaidu, otram citādu. Manai paaudzei vienas asociācija, jaunajai paaudzei pilnīgi citas. A.E. Izstādē vērojams arī vesels viens objekts – Valentīndienas sirsniņa. Kāds ir stāsts šim mākslas darbam un kā tas nokļuva izstādē? J.U. Tā kā es savā mākslā izmantoju dažādus materiālus, arī organiskus, kas laika gaitā mainās un transformējas, tie bieži kalpo kā idejas izteicēji vai pastiprinātāji. Mirušu, tātad nenoslepkavotu, dzīvnieku ķermeņi, tātad – mušas, vaboles, putni, kurmji, žurkas – visu to es mēdzu izmantot mākslā. Tie visi ir atrasti miruši, pēc tam attiecīgi apstrādāti, lai būtu derīgi eksponēšanai. Nu lūk, un, strādājot augstskolā, es nemitīgi studentiem pastāstu savas idejas un rodas savstarpēja saskaņa. Un studenti man daudz ko atnes. Tā bija ar matiem, arī vabolēm, dažādiem zemesvēžiem, mušām. Dažām čūskām. Šī viena čūska tika atvesta no jūrmalas dažas dienas pēc Valentīndienas 2013. gadā, viņa bija ielikta Valentīndienas sirsniņu kastītē, ļoti mīļi. Atrasta tikko mirusi. Kaut kā es viņu savā izklaidībā noliku uz palodzes un piemirsu uz pāris dienām. Tālāk sāka strādāt daba. Es šo procesu fiksēju ar fotoaparātu, viņš nenotika tā, kā es biju gaidījis, bet tas bija diezgan efektīgi. Mums nepatīkami un nepieņemami, līdz ar to traki. Beidzās ar to, ka no karstuma arī tārpi izbeidzās, jo tas bija bēniņos, vasarā. Viņi visi vienkārši dabiski mira. Un tad, kad iestājās šis gads, es nejauši izlasīju, ka uz kastītes rakstīts Parīze, un man ieslēdzās vesela ideju kaudze. Valentīndienas sirds ar čūsku iekšā – mīlestība un nodevība. Varbūt tārps arī mīl, tikai mēs to nezinām? Čūska varbūt mīl, bet kāpēc viņa tiek apēsta? Un kāpēc viņa ir tādā kastītē? Kāpēc ir Parīze? Atkal katrs var izdomāt kaut ko savu. Tā es šo objektu atstāju. Viņš ārā nav dabūjams, iecementējies. Pie izstādes koncepta man liekas, šis zvēriņš ļoti piedien. Ar daudziem maziem zvēriņiem pa vidu. Vēl man tur ir viena bilde ar mušpapīru. Iedomājos mušu un ir kaut kas liels, skaists, spīdīgs un lipīgs. Mēs pielīpam pie viņa un mirstam. Tieši tā kā mūsu dzīvē. Kas ir lielais, skaistais, spīdīgais. Bet mušas negribēja mirt, un viņas nostājās krustā. Jo krusts ir aizsardzība. Un atkal ir – mēs, daudzie maziņie, un ir šis ierocis. Man nav ne mazākās vēlmes sasaistīt to ar kaut kādām reliģiskām lietām, bet daudzi to tā redzēja. Atkal, katram savs.    "KŪL: Kultūras ūnijas laiks" ir eksperimentāls aktuālās mākslas un dzīves kultūras telpā skaidrojošs un ilustrējošs raidījums. Raidījums tiek veidots ar mērķi aplūkot aktuālos kultūras un laikmetīgās mākslas notikumus. Raidījums dzirdams Radio NABA ēterā FM 95,8 (Rīgā) un naba.lv (visā pasaulē) katru trešdienu 19:00. Raidījumu vada Anete Enikova un Andra Čudare. Raidījums top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.