Vladislava Nastavševa miera mūzika

Mirklis pirms miera (Vladislavs Nastavševs, 10.03.2013) by Radionaba on Mixcloud

  Tindersticks dziesma no filmas „Trouble Every Day”. Tā ir dziesma, kas man saistās ar mīlestību. Ja man prasa, kas ir mīlestība, tad man mīlestība izpaužas caur šo dziesmu. Studiju gados es studēju aktiermākslu un režiju Pēterburgā un vienu ziemas dienu, ziemas vakarā, es gāju no akadēmijas uz kojām un pa ceļam bija tas Dom Kino, kur viņi rāda arthouse filmas un es iegāju netīšām, trāpīju uz to filmu un tā ir vientuļā, briesmīgā filma īstenībā, nu pilnīgas briesmas – es neizturēju, es izgāju ārā, vienīgo reizi mūžā. Bet to dziesmu es gan atcerējos no tās filmas un atradu viņu pēc tam. Kā Tev patika process iestudējot Daniila Harmsa stāstu? Ar Daniilu Harmsu bija diezgan dīvaini. Savādāk arī nevarēja būt ar tādu rakstnieku kā viņš, tādu personību, jo viņš bija ļoti dīvains. Un gāja interesanti, kā vienmēr. Bija tā, ka... es atzīšos – ir rakstnieki, kuri man ir daudz, daudz tuvāki nekā Harms. Es nesaku, ka man nepatīk, ko viņš raksta – man patīk un tur es ļoti daudz ko varu atrast no sevis, bet man es to izrādi taisīju ar distanci. Kā vienmēr par sevi, caur sevi, bet tomēr tas humors, kas viņam piemīt – ļoti īpašs – nav līdz galam mans humors. Līdz ar to tas bija ļoti interesanti. Tā bija man liekas, ka pirmā reize, kad man radās tāds atsvešinājums. Harms ir tieši tajā pašā kulē liekams, kur Jevgeņijs Haritonovs. Īstenībā tu pareizi saki, ka viņi ir no vienas kules. Haritonovs, kurš dzīvoja vēlāk un rakstīja vēlāk – viņš ļoti, ļoti daudz ko paņēma no Harmsa. Viņš paņēma to absurdu, tā kā tā ir laba piezīme. Runa, protams, par izrādi „Dzin”. Tev ir izrādes gan Valmierā, gan Dirty Deal Teatro. Tev ir darba pilnas rokas. Kā tu atrodi kaut kādu iespēju atpūsties? Kā tu atrodi savu mieru? Es atrodu mieru caur to, ka es neko vairs nedaru pēc darba. Tas ir mans miers. Mans miers ir koncentrācija iestudējot izrādi, un tad mans miers ir atnākt mājās un aizmigt. Tas ir tā, ka teātris vairs nav kaut kāda sastāvdaļa, bet tas ir kļuvis par nozīmīgu meditāciju? Tā ir. Man nekad tā nav bijis, bet sakarā ar to, ka ir nenormāli daudz darba, līdz ar to tas ir noticis un tā es ar interesi vēroji, kas notiks tālāk, ar šo te apsēstību ar teātri. Pēdējā laikā tu sāc arvien vairāk ielikt izrādēs mūziku. Jā. Mūzika teātra izrādē vienmēr ir kaut kas ļoti spēcīgs. Baigi jāpiedomā pie tā, ko tieši tu liec iekšā. Un, protams, ka to, ko tu liec, ir daļa no tevis. Tās dziesmas, kuras skanēs šodien, viņas arī ir daļa no manis. Nākamā dziesma būs no izrādes „Vecene”. Leonīds Fjodorovs „Ziemas nebūs”. Leonīds Fjodorovs ir diezgan pazīstams underground dziedātājs no Pēterburgas. Viņam ir vairāki albumi kopā ar „АукцЫон” ierakstīti. Ir visādi projekti – gan ar džezu viņš ņemas, gan autordziesmas raksta, gan krievu tautasdziesmu apdara. Krievijā tu esi uzvedis „Mitjas mīlestību”. Tāds pats koncepts tikai citi aktieri. Un cits teātris. Atsauksmes esmu dzirdējis un pārsvarā ļoti labas. Kā bija? Bija forši. Tā bija tāda, var teikt, aprēķinātā veiksme. Tādā ziņā, ka tas darbs jau pierādīja sevi un līdz ar to Kirils Serebreņņikovs, kurš uzaicināja mani uz Maskavu iestudēt to izrādi, viņš zināja, ko dara, jo tā izrādē bija pirmā pirmizrāde jaunajā vietā, kas saucas Gogoļa centrs. Bet izrāde ir sanākusi dramatiskāka, līdz ar to arī man ir dabūta kaut kāda pieredze, iestudējot Viljamsu, iestudējot Strindbergu, to pašu Buņinu atkal. Līdz ar to mans skaties uz tām pusaudžu attiecībām ir drusciņ mainījies. Un skatītāji raud. Pieauguši vīrieši ar sarkanām acīm iet ārā no izrādes. Kaut kā tā sanāca šoreiz. Kā ir ar Gogoļa centru? Tā ir jauna iestāde, daudzfunkcionāla – tur nav tikai teātris? Tur pārsvarā ir teātris, bet ir arī mūzikas pasākumi, koncerti, ir diskusiju klubs. Cik es saprotu, modelis ir paņemts no "Schaubühne”, Berlīnē ir tāds labs teātris, kur es nekad neesmu bijis, bet runā, ka no turienes, no Vācijas. Kā ar uztraukumu – jauna vieta, pirmais? Man bija pārliecība par to, ka tas būs labi, jo otro reizi es to taisu. Ar citiem aktieriem, daudz kas tur ir savādāk, bet tomēr pamatā tas bija kaut kas, ko es jau pārzinu. Līdz ar to tas uztraukums – viņš bija, protams. Valmierā tagad iestudējot „Makbetu” – tur es jūtos it kā es tagad būtu Maskavā un taisītu nezinu ko. Kamēr es biju Maskavā, man bija sajūta, ka es tur atpūšos. Valmierā ir ļoti, ļoti spraigi. Un arī materiāls – viss ir jauns, man pirmoreiz būs lielā skatuve. Turpinām ar tavu mūziku no tavas izrādes. Šī dziesma... Dziesma ir no izrādes „Tumšās alejas”, ko es iestudēju oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī. Tā ir izrāde, ar kuru es lepojos ļoti, ļoti un tas bija brīnišķīgs laiks, kas pavadīts ar brīnišķīgiem aktieriem. Izrādē tā dziesma skan gan manā izpildījumā, gan Gunas Zariņas izpildījumā – viņa dzīvajā to dzied, un dara to pat ļoti labi, bet diemžēl man nav ieraksta viņas izpildījumā. Klausītāji dzirdēs, kā es izpildu savu dziesmu. Mūzika ir mana, vārdus sarakstījis Federiko Garsia Lorka. Šī nav tava pirmā dziesma. Vai tu viņas vienmēr ieraksti un vai ieraksti vienā un tajā pašā vietā? Dažādās. Kā sanāk. Vienreiz man palīdzēja – es joprojām esmu ļoti, ļoti pateicīgs viņam par to – Andžons no Latvijas Gāzes. Dažreiz es mājās rakstu diktofonā. Tev patīk tas puteklis skaņā? Puteklis lo-fi.