Tadāāāā! Daudziem prātā palicis šis trio būs palicis tieši no enerģiskajiem koncertiem, jo līdz šim nekādu klausāmu studijas ierakstu nebija. Tikai divi gabali skatāmvietnē youtube, arī tie no koncertiem.
Ar mazām bažām, protams, albums liekams atskaņotājā, jo gadās, ka grupa dzīvajā ir super, bet ierakstā pazaudē to lielisko enerģijas lādiņu, masu un buldozeru, kas ir koncertos.
Šeit tā nav. Šeit viss ir ļoti labi un skaisti, par ko prieks. Tā pati buldozīgā ģitāru sieņa, kas ir tīra, masīva un tai pat laikā skaidra, kā deputāti darbadienās. Bieži vien, klausoties vai skatoties šāda stila grupas, kurās ir tikai trīs dalībnieki, bieži vien gribas piedomāt klāt ceturto, jo sākumā ir pagrūti aptvert, kā viņi trijatā spēj uzbūvēt, izspēlēt šo visu skaņu mākslu. Nemaz negribas domāt, kā viņi atceras visu to sarežģīto riffu kombināciju un neko nesajauc, goda vārds.
Šaubu nav, grupas mūziķi teicami pārvalda savus instrumentus, zin, kādu skaņu grib, kādus verķus, kā saslēgt, lai vajadzīgo skaņu izdabūtu laukā. Jaudīgi.
„Omerta” ir: Renārs Lazda – ģitāra, Eduards Beķeris – bass, Einārs Latiševs – bungas.
Savu ordeni jāsaņem nopelniem bagātajam skaņu ierakstu studijas „Hodila Records” darbniekam Ģirtam Laumanim, kur albums ierakstīts. Otru ordeni jāsaņem Kārlim Šteinmanim no „KS records”, kur albums miksēts un māsterēts.
Abi ordeņi ne bez pamata, ieraksts skan burvīgi. Protams, ļoti gribētos šo albumu vinila platē, bet varbūt ar laiku arī būs.
Stilistiski, smagnējs albums, piņķerīgas virtenes bassos un ģitārā, dzenošie bungu ritmi, bet viscaur pozitīvs, ne uz gruzoncore vai depressive note core pusi. Un piņķerīgs ir reizē arī lipīgs, tieši melodiskās matemātikas dēļ.
Derēs gan galvu pažāvēt, kratot pēc mazgāšanas reizēm, derēs mašīnā, ja sekojat līdzi spidometra rādītājam, derēs arī ballītēm.
Superpozitīvi, ka dziesmu garumi ir aptuveni 5 minūtes, nav izstieptās kompozīcijas, kas reizē padara albumu ātri izskanošu, bet vēlme klausīties vēlreiz nekur nepazūd.
Nav samplētu runu, nav vokālu, nav intro un outro. Perfekts albums, klausies mūziku un mēģini notvert ātrumu, kādā viņi šito visu izspēlē cauri.
Tas, ko šobrīd nevaru pateikt, ir par ko ir šie skaņdarbi. Skaidrs, ka tajos ir sava jēga, lidojums un doma, bet pirmajā brīdī škiet, grupa grib, lai paši domājat savu versiju. Vai vismaz piedomājat līdzi. Iespējams, ka atbilde vai kāda atslēdziņa ir albuma vāciņš un nosaukums. Kronis septiņiem vai septiņi kroņi. Krāsas. Krāsaini, kā pašas skaņdarbu struktūras. Meklējie nianses, nē, drīzāk, klausieties uzmanīgi, niansēs.
Pagaidām digitāli, bet jau pēc maza brīža, arī kompaktdiskos mazā tirāžā, meklējiet rokā mūzikas veikalos vai no grupas pa taisno. Šis albums ir pelnījis vietu Jūsu mūzikas kolekcijā!
. „Obsidian” / „Moonstone” / „Jasper” / „Emerald” / „Turquise” / „Lapis Lazuli” / „Amethyst”
Stabili liekami plauktā tiem, kam iet pie sirds: „Tesa” , „Audrey Fall” , „Toria” , „Soundarcade”.
www.facebook.com/omertalv
omertaofficial.bandcamp.com/releases
