Vispārējo XX Latviešu Dziesmu un X Deju svētku noslēguma koncertu vadīja aktieri Lilita Ozoliņa un Ģirts Jakovļevs. Skatītājus pārsteidza ne tikai Ozoliņas tērps ar ievērojamu izgriezumu baltās kleitas aizmugurē, bet Dziesmu svētku trīs koncerti – Likteņdziesma, Tautasdziesma un Dzīvības dziesma.
Dziesmu svētku režisors Pēteris Pētersons apgalvo, ka tieši pēdējā daļa apliecina Latvijas un latviešu mūžīgo dzīvību, „kas izpaužas dziesmā un apliecina mūsu tautas dzīvot gribu, dzīvot spēju”.
1990. gadā pirmo reizi Dziesmu svētkos piedalījās ārzemju latvieši. Repertuārā bija iekļautas vairākas ārzemēs sacerētas kompozīcijas, un viena no kopkora diriģentēm Vizma Maksiņa, kas pārstāvēja Kanādas kori, atceras īpašās sajūtas, kas apņēma uzkāpjot uz lielās estrādes, un nostājoties milzīgā pūļa priekšā. Koris esot cēlies „kā viens liels vilnis”, un no tā dziedājuma plūdis neaprakstāms spēks.
Dziesmas varenību sajuta arī fotogrāfs Juris Kalniņš, kurš, stāvēdams uz trepītēm aiz skatītāju soliem, iemūžināja kopkori bildēs. Viņš stāsta ka, tverot mirkļus un dziedāšanas laikā atrodoties kora priekšpusē, dziesmas izgājušas „caur sirdi, dvēseli, kauliem, asinīm”.
To apliecina arī Maestro Raimonds Pauls, 1990. gada intervijā: „Nu paskatieties uz šo grandiozo skatu. [..] Droši vien tas paliks atmiņā uz ilgiem, ilgiem gadiem... ”
Nākamajā sērijā stāstīsim par Dziesmu un Deju svētku atskaņu.
