Divas lietas, kas uzreiz dara prieku – pirmā, tas ir mudinājums iepazīties ar Rozentāla darbiem, dzīvesstāstu. Pie reizes saprast kāpēc Janis ar īso a, nevis ierasto garo Jānis.
Otrā – izlases vāciņā ir gleznu bildītes katram skaņdarbam. Var klausīties un lūkoties Rozentāla veikumos. Un priecāties, jo manā gadījumā, ja ne šis ieraksts, nez vai es paraktos dziļāk, kas tas Rozentāls bija, ko darīja un ko gleznoja.
Primārais, protams, mūzika. Šis noteikti nebūs albums, ko klausīties saviesīgā vakarā.
Šis ir albums estētiem un baudītājiem. Noskaņām bagāts, bet reizē arī ļoti izceļ pašmāju mūzikas skatuvi – kvalitātes, izpildījuma un domas lidojuma ziņā.
“Nils Īle un Kanisaifa” jeb perkusiju dižpavēlnieks ar lielu stāžu. Gan ierakstā, gan dzīvajā tas ir rituāls, kur katra skaņa tiek radīta dzīvajā – grabinot, klabinot, pūšot, bongājot vai dungājot.
“Auļi” – dūdu un bungu lielkopa, uzreiz nemaz ar neatpazīsi, ka tie ir viņi.
“Oyaarss un Edgars Raginskis” – Oyaarss, liekas, viens no pašmāju elektronikas skatuves nenovērtētajiem talantiem. Jocīgi, ka tā, jo ārzemēs viņu novērtējuši atzinīgi, kamēr pašu mājās tikai šaurākā lokā. Gaumīgs un nav troksnis.
“Vārna” jeb Mārtiņa Linka no “Ēnu Kaleidoskopa” mazais projekts, neo folcīgs elektro gabals ar smukām klavierēm un ambient pieskaņu. Bet ne nomācošs, drīzāk gaisīgs.
“Oskars Jansons” – reku vēl viens talants, par kura esamību lielās ļaužu masas nemaz nenojauš. Pasaules tautas mūzikas vēsmas instrumentācijā un izpildījumā vedina pameklēt šī mūziķa citus ierakstus, neliekot vilties.
“Das Sonntags Legion” – ļoti cienījams mūziķu kolektīvs, tā skanējuma kosmosa dēļ, ko viņi spēj radīt, nospēlēt dzīvajā. Neastpēlējot, bet vēlreiz un vēlreiz izdzīvojot katru noti. Spēks!
“Tur Un Tur” – instrumentālā roka duets no Kuldīgas. Žēl, ka viņi tik ļoti reti spēlē dzīvos koncertus. Debijas albums ļoti labs, šis gabals turas līdzi. Postroka gaišā puse.
“Marta Migla” – vēl viens patīkamais atklājums, lai gan grupai arī ir pilnais albums.
“Ingus Baušķenieks” – uff. Lai jūs nebaida skaņdarba nosaukums, Baušķenieks šo interpretē ļoti garīgi gaisīgi un neraksturīgi. Pārsteigums, par ko paldies!
“Kashuks” – vēl viens pārsteigums. Patīkami, ka elektronikā ir daudzveidība.
“Sound Meccano” – krietns nobeiguma gabals. Perfekta noskaņu kolāža.
Jā, sākumā mazliet neierasti, ka nav vokālu. Nu nemaz nav. Otro reizi klausoties cauri jau pierod. Un saprot, ka šis ieraksts ir meditatīvi estētisks, noskaņām bagāts, dziļumā ieraujošs un aizraujošs. Ja vēl katram skaņdarbam skatās uz bildītēm vai piedomā, kā tā melnā čūska miltus mala vai kur Rozentāls spēja aizdomāties par parku ar fauniem 19. gadsimtā. Domājiet līdzi!
Svarīgi, lai šo ierakstu klausoties esat gatavi to izbaudīt un domāt.
Esmu atvērts domu apmaiņai, ka kopumā viss ir labi, bet tomēr dominē minori. Ak, dārgais, draugs, minors ir katra latvieša viena no papildus vērtībām, gan mūzikā, gan mākslā, gan gadalaikos.
Līdzīgi, kā izlases “Pretējības” ar Aspazijas dzeju, “Strāvoklis” ar Raiņa strāvojumu vai Ziedonim veltītie ieraksti, šis ir liekams turpat blakus plauktā, paplašinot redzes un dzirdes loku.
