Radies, kā divu cilvēku projekts, šobrīd transformējies pilnpiedziņas grupā.
Pašam prieks un mute smaida. Nudien. Prieks pamatots, jo kaimiņzemes lietuvieši savu folkmūziku jau krietnu brīdi ekspluatē visdažādākajos veidos un žanros – elektronikā, rokā, post folkā. Mums – ir, bet baigi maz.
Lūk, „Zāle” lieliski kandidē uz post folka vai pat neo folka skanīgāko vārdu šībrīža skatuvē. Tiesa, šajā gadījumā, drīzāk jālieti termins neofolks vai eko indie folks.
Tev nebūs vārda folks bīties? Šajā gadījumā šis vārds nes sevī dziļāku jēgu – „Zāle” spēlē mūsdienīgu tautas mūziku, mūsdienīgu ar to, ka tajā ir vieglās skumjas, bet gaišas un gaisīgas, kā ilgas. Mūsdienīgas ar to, ka tekstuālā daļa nav latviešu folklora, bet pašu rakstīti teksti, kas skan labi, gaumīgi un pat mazliet ironiski. Tas pats ar mūziku – tā nav autentiskā folkmūzika, kā to ierasts dzirdēt. Prātā nāk atslēgvārdi - meditatīvs, dziļš, noskaņu, dabas, pozitīvs un viegls, pasaka pasaciņa un latvisks mežs agrā rītā. Neo folks. Latviešu valodā.
Kā? Ļoti vienkārši. Gaumīgi sakombinēti dažādi mūzikas instrumenti – ģitāra, oboja, flauta, čells, dūdas, kokle, niedrītes. Un balsis – albuma spēks. Protams, ieraugot pie ieraksta Uģa Vītiņa pirkstu nospiedumus, kļūst skaidrs, kas to bagātinājis ar skaņu niansēm.
Albums nenogurdina, tas izskan ļoti ātri, bet savu funkciju ir veicis – ja Jums mājās vai darbā puķupodā nav mazs mežs, tad šis disks to drusku aizvietos. Spēks!
Albuma spēks: „Mašīnītes” , „Smilšu Laiva” , „Mitago”
Kaut kas līdzīgs: Ieva Mazvērsīte un Nemaksātāji, Akmeņu Dārzs, Sus Dungo, Kopējā Izteiksme, Biruta Ozoliņa un Dj Monsta (gaišā versija).
