Pirmais, kas uzrunā, ir vāciņš. Nosaukumi pašmāju pagrīdes grupām vienmēr ir bijuši krietni oriģinālāki par ārzemju eksporta grupām. Šajā reizē arī nosaukums saka priekšā, ka diskā būs vismaz viena melanholiska dziesma.
Bet vāciņš – jā. Vāciņš viscaur ieturēts magnetofona lenšu stilā. Nevis kasešu, bet priekšgājēja formāts. Šis te lenšu ripulis virzās vismaz kosmosa virzienā. Malacis mākslinieks, jo vāciņš ir pirmais, kas uzrunā pozitīvā virzienā. Retro, bet gana krāšņi.
59 min un 13 gaisīgi gabali. Viens no tiem veiksmīgi rotē radio NABA ēterī.
Nenopietnas idejas un brīvās improvizācijas rezultāts ir izdevies godam. Vīri prot apieties ar instrumentiem, domas lidojums ar ir 360 grādos. Un teksti nav primitīvi vai banāli. Tie ir viegli uztverami, ar rozīnēm pilni.
Grupā spēlē četri mūziķi - vokāli, ģitāras, bass, sitamie instrumenti. Un pats galvenais, ka ir arī trompete. Un instruments – teremins. Starp citu – izglītojiet sevi, parocieties, kas tas ir par verķi. Ļoti savdabīgs štrums.
Viscaur latviešu valodā, izņemot “Cпутник-52” par kosmosa kuģa apkalpi.
Ļoti veiksmīgs un pozitīvs alternatīvais roks, kas vietumis pat drusku mijas ar vieglu estrādes miksli un brīvdžezu. Un psihedēlisku noskaņu. Gana dažāds, veiksmīgi aizmūkot no vienveidības visā albuma garumā.
Vietām nāks prātā grupa “Sils”, “Tur Un Tur”, “Soundarcade” , “Ēnu Kaleidoskops” un “Elkupe” .
Grupa, kas apdzīvo Pļaviņu novadu, bet nekoncentrējas uz koncertiem. Gribi dzirdēt dzīvajā – jābrauc uz Pļaviņām. Un viss. Pagaidām citu iespēju nav.
Talantīgi jaunieši. Goda vārds.
facebook.com/vientulsbetneglits
vientulsbetneglits.bandcamp.com
