Svētku dalībniekus ar smaidiem un gavilēm pavadīja skatītāji, kuri bija pulcējušies gājiena maršrutā - sākot no krastmalas un beidzot ar Daugavas stadionu.
Deju svētku režisore Anna Jansone, ar asarām acīs atceras emocijas, kas viņu pārņēma dodoties gājienā: „Tik emocionālu gājienu, manuprāt, mēs toreiz izbaudījām ejot par Rīgas ielām. Cilvēki stāvēja malās, raudāja. Bija latvieši no visas pasaules, cilvēki gavilēja... Tagad atceroties, man tā dzīvā emocija nāk atpakaļ,.. Tas pats notika deju svētkos, pilnīgi tas pats.”
Arī Arnis Markitants, kurš X Deju svētkos piedalījās ar Kanādas Daugavas Vanagu deju kopu „Daugaviņa”, svētkus un tā gājienu atceras īpaši spilgti. Arnis atceras tālo ceļu, kas bija jāveic, lai nokļūtu Latvijā. Proti, 1990. gadā lidmašīnas no Kanādas uz Latviju nelidoja, tādēļ “Daugaviņa”, lai nokļūtu uz Deju svētkiem, lidoja uz Somiju. „Mēs braucām caur Helsinkiem un tad ar prāmi pāri uz Tallinu. Un tad ar autobusu uz Rīgu. Tad apstājāmies pie Igaunijas - Latvijas robežpunkta. Tur bija tikai maza zīmīte šosejas malā, un mēs apstājāmies, nodziedājām „Dievs, svētī Latviju”.”
Galvaspilsētā viņiem pievienojusies pavadone no Kultūras ministrijas, kas parūpējās, lai dejotājiem gājiena laikā būtu ziedi. Arnis atceras, ka saņēmuši meijas un citas puķes, taču visa deju kopa aizmirsusi tās autobusā. Lai veiksmīgi izkļūtu no situācijas, viņi iegāja kādas mājas dārziņā un saplūca zariņus no kokiem. Uztraukums bijis lieks, jo gājiena laikā skatītāji paši nākuši dejotājiem klāt un kā izlaidumā sadevuši pilnus klēpjus ar ziediem.
Cits stāsts ir gājiena skatītājai Vēsmai, kura, pamanījusi starp dalībniekiem savus radus, un iejukusi pie viņiem pūlī, noejot visu ceļu līdz Daugavas stadionam.
Pēc svētku gājiena notika Dziesmu svētku pēdējais koncerts – „Dzīvības Dziesma”, par kuru sīkāk stāstīs nākamajā sērijā.
