Saskaņā ar reinkarnācijas ideju pēc bioloģiskās nāves dvēsele sāk jaunu dzīvi jaunā ķermenī, kas var būt kā cilvēks vai dzīvnieks, tā koks vai akmens. Pēc karmas likuma ar mums notiek tas, ko esam nopelnījuši. Labie un sliktie darbi rada labas un sliktas sekas, kas pāriet no vienas dzīves uz otru. Karmas likums nepazīst žēlastību.
Krišnaītu ticība, kuras pamatā ir budisma idejas, tic reinkarnācijai un uzsver - nākamo iemiesošanas nosaka esošās dzīves morāle, dzīvesveids, mērķi un vēlmes.
„Reinkarnācija ir pārdzimšana par jebko – vēdas tā saka. Nākamajā dzīvē cilvēks piedzimst ar to bagāžu, kas sakrājusies līdz šim. Liela nozīme ir nepiepildītajām vēlmēm. Piemēram, ja meitene vēlējusies visu dzīvi būt ļoti slaida, tad liela iespēja, ka nākamajā dzīvē piedzims par stārķi vai dzērvi,”- tā Yoges Candra Das, krišanas ticības kalps.
Reinkarnāciju nenoliedz arī psihoterapija, lai gan atšķirīgi novirzieni no šī idejas var būt tālāk. Kā norādīja psiholoģe Guna Čače, budisma idejas, kas ir pamatā krišnaītu ticībai, patiesībā ir pamatā arī psihoterapijai. Karls Gustavs Jungs, psihoterapijas pamatlicējs, pārņēmis daudzas austrumu filozofijas idejas, kas ir senākas par kristietību.
Tomēr kristietība ir stingri pret šo ideju. Andris Kravalis, Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcas priesteris, norāda, ka kristietība pieder pie monoteiskām reliģijām, kas tic vienam Dievam, mūžībai, dvēseles nemirstībai un dvēseles atbildībai Dieva priekšā. Ja pieļaujam, ka pārdzimsim, atkrīt pestīšanas ideja.
Tikmēr zinātnes uzdevums ir prast nošķirt stāstus no faktiem un patiesību pierādīt. Tomēr, kā stāsta Latvijas Universitātes profesors, matemātiķis Andris Buiķis – ir formālā zinātne, kas reinkarnācijas jēdzienu neatdzīst, bet ir daudzi zinātnieki, kas ar šī fenomena pētījumiem un pierādīšanu nodarbojas jau sen.
