Dženna Andersone ir juriste Latvijas Cilvēktiesību centrā – vienā no organizācijām, kas darbojas ar patvēruma meklētāju interešu aizsardzību. Viņa saka, ka bieži vien vietējie iedzīvotāji neizprot, kādēļ bēgļi ir bijuši spiesti pamest savu dzimteni: „Nesen lasīju kādā Latvijas interneta medijā, ka par bēgļiem runāts kā par nelegālajaiem imigrantiem.”
Pagājušajā gadā Latvijas valstij patvērumu pieprasījuši 189 cilvēki. Tikai 30 no viņiem pēc pieteikuma izskatīšanas saņēma pozitīvu atbildi – viņiem tika piešķirts bēgļa status vai arī alternatīvais statuss, ko pārsvarā piešķir gadījumos, kad izcelsmes valstī notiek karadarbība.
Lēmuma pieņemšana ilgst aptuveni gadu. Kamēr turpmākais liktenis vēl nav skaidrs, ir jāuzturas patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā „Mucenieki” Ropažu novadā. Statusu piešķir vidēji 10 līdz 15 procentiem no visiem, kas šāda mērķa vadīti ierodas Latvijā. Tas ir normāls rādītājs salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, skaidro Džena Andersone. Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, sākot no 1998. gada, kopā Latvija piešķīrusi patvērumu 131 personai.
"Patvērums „Drošā māja”" vadītāja Sandra Zalcmane atzīst, ka vislielāko atbildību par bēgļu integrāciju uz saviem pleciem nes nevalstiskās organizācijas. To pārstāve atzīst, ka integrācija – tā, pirmkārt, ir patstāvīgas dzīves iekārtošana. Šobrīd visaktīvākās organizācijas patvēruma meklētāju jautājumos ir "Patvērums „Drošā māja”" un Latvijas Cilvēktiesību centrs, ko pārstāv Džena Andersone.
Viens šāds bēglis ir Mahamads, ar kuru saruna notiek "Patvērums „Drošās mājas”" virtuvītē. Viņš runā persiešu (farsi) valodā, un interviju tulko organizācijas pārstāve. Mahamads stāsta, ka dzīvo Latvijā kopā ar sievu Sāru un diviem bērniem. Vecākajam dēlam ir 16 gadu, jaunākam 8. Latvijā ģimene pirms trīs gadiem ieradās no Afganistānas.
Afganistāna ir viena no ierastākajām valstīm, kuras bēgļi lūguši patvērumu Latvijā. Tāpat arī karu plosītā Irāka, stingrā politiskā režīma Irāna un citas valstis no Āzijas un Āfrikas.
Afgāņu vīrietis Mahamads stāsta, ka viņa prātu nepārtraukti nomāc dažādas problēmas – bērnu izglītība, bezdarbs, nespēja atrast piemērotu dzīvesvietu un izdzīvot ar valsts piešķirto pabalstu. Stress par visām šīm lietām Mahamadam traucējot koncentrēties uz valodas apgūšanu, kas ir pirmais integrācijas solis.
Valsts pabalstu pastāvīgas dzīves uzsākšanai bēgļa statusu ieguvušais saņem vienu gadu, bet alternatīvā statusa – deviņus mēnešus. Tomēr ar naudu vien nepietiek, lai integrētos. Ir vajadzīgs palīgs, lai orientētos vietējiem ierastajās lietās.
Mahamads šobrīd nekur nestrādā, tāpat kā viņa sieva. Šobrīd ģimene saņem GMI - aptuveni 40 latu par katru ģimenes locekli.
Par savu dzīvi viņš stāsta atceroties laikus, kad viņam piederējusi rūpnīca: „Sākotnēji mēs pārdevām savas līdzpaņemtās mantas, piemēram, sievas dārglietas, un tādējādi izdzīvojām. Bet nu jau septiņus mēnešus mēs aizņemamies naudu no draugiem Norvēģijā un Austrijā. No katra mēnesī 100 latus. Viņi man uzticas, jo zina, ka kaut kā es tikšu galā un naudu atdošu. Tagad naudu aizņemos, bet nezinu, ko darīšu nākotnē.”
Ieturējis nelielu pauzi viņš turpina, skaidrojot, ka nepieciešams uzlabot apstākļus bēgļu integrācijas procesam: „Kopš paša sākuma Latvijas valsts mūs ir akceptējusi, viņi ir maksājuši mums salīdzinoši lielu naudas summu, bet jādomā arī par integrāciju, jānodrošina vismaz valodas kursi. Maniem draugiem citās Eiropas valstīs, kad viņi tika tur apstiprināti, tika nodrošināta mājvieta un finansiāls atbalsts diviem līdz trim gadiem. Viņu vienīgais pienākums bija mācīties valodu. Pēc tam viņi bija spējīgi sākt strādāt. Mums arī vajadzētu tādu sistēmu, bet mūsu gadījumā viss bija ļoti haotiski.”
Pusstundas braucienā ar sabiedrisko transportu no Rīgas centra, Mežciemā, atrodas jaunu daudzdzīvokļu māju komplekss. Te apmeties arī bēgļu pāris no Irānas. Precētā pāra Farhada un Pegas vienistabas dzīvoklis ir labiekārtots. Īre, komunālie maksājumi un internets kopā veido rēķinu ap trīs simts latiem mēnesī. Viņi nevar attiekties no interneta, jo tas ir vienīgais veids, kādā komunicēt ar Irānā palikušo ģimeni. Nu par dzīvokli iekrājies parāds.
Bēgļu pāris rāda rēķinu un skaidro, ka ar pabalstu – divreiz 180 latu – to nevar nomaksāt, lai paliktu nauda arī pārtikai. Pega stāsta, ka no institūcijām, kur griezušies pēc palīdzības, saņem pārmetumus, ka izvēlējušies tik dārgu dzīvokli. Šobrīd viņi meklē jaunu mājvietu. Tomēr viņiem neviens dzīvokli negrib izīrēt, ļoti iespējams, tāpēc ka ir ārzemnieki un viņiem ir tumšāka ādas krāsa.
Tieši ar tādām pašām problēmām saskārusies arī afgāņa Mahamada ģimene – tikko kā dzīvokļa saimnieki padzird, ka viņi ir no Afganistānas, tiek izbeigtas sarunas par dzīvokļa īri.
Kāda ir bēgļu motivācija palikt Latvijā, kā viņiem sokas ar darba meklēšanu un kā patvēruma meklētāju bērni mācās mūsu skolās – par to nākamajā sižetā.
Pagājušajā gadā Latvijas valstij patvērumu pieprasījuši 189 cilvēki. Tikai 30 no viņiem pēc pieteikuma izskatīšanas saņēma pozitīvu atbildi – viņiem tika piešķirts bēgļa status vai arī alternatīvais statuss, ko pārsvarā piešķir gadījumos, kad izcelsmes valstī notiek karadarbība.
Lēmuma pieņemšana ilgst aptuveni gadu. Kamēr turpmākais liktenis vēl nav skaidrs, ir jāuzturas patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā „Mucenieki” Ropažu novadā. Statusu piešķir vidēji 10 līdz 15 procentiem no visiem, kas šāda mērķa vadīti ierodas Latvijā. Tas ir normāls rādītājs salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, skaidro Džena Andersone. Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, sākot no 1998. gada, kopā Latvija piešķīrusi patvērumu 131 personai.
"Patvērums „Drošā māja”" vadītāja Sandra Zalcmane atzīst, ka vislielāko atbildību par bēgļu integrāciju uz saviem pleciem nes nevalstiskās organizācijas. To pārstāve atzīst, ka integrācija – tā, pirmkārt, ir patstāvīgas dzīves iekārtošana. Šobrīd visaktīvākās organizācijas patvēruma meklētāju jautājumos ir "Patvērums „Drošā māja”" un Latvijas Cilvēktiesību centrs, ko pārstāv Džena Andersone.
Viens šāds bēglis ir Mahamads, ar kuru saruna notiek "Patvērums „Drošās mājas”" virtuvītē. Viņš runā persiešu (farsi) valodā, un interviju tulko organizācijas pārstāve. Mahamads stāsta, ka dzīvo Latvijā kopā ar sievu Sāru un diviem bērniem. Vecākajam dēlam ir 16 gadu, jaunākam 8. Latvijā ģimene pirms trīs gadiem ieradās no Afganistānas.
Afganistāna ir viena no ierastākajām valstīm, kuras bēgļi lūguši patvērumu Latvijā. Tāpat arī karu plosītā Irāka, stingrā politiskā režīma Irāna un citas valstis no Āzijas un Āfrikas.
Afgāņu vīrietis Mahamads stāsta, ka viņa prātu nepārtraukti nomāc dažādas problēmas – bērnu izglītība, bezdarbs, nespēja atrast piemērotu dzīvesvietu un izdzīvot ar valsts piešķirto pabalstu. Stress par visām šīm lietām Mahamadam traucējot koncentrēties uz valodas apgūšanu, kas ir pirmais integrācijas solis.
Valsts pabalstu pastāvīgas dzīves uzsākšanai bēgļa statusu ieguvušais saņem vienu gadu, bet alternatīvā statusa – deviņus mēnešus. Tomēr ar naudu vien nepietiek, lai integrētos. Ir vajadzīgs palīgs, lai orientētos vietējiem ierastajās lietās.
Mahamads šobrīd nekur nestrādā, tāpat kā viņa sieva. Šobrīd ģimene saņem GMI - aptuveni 40 latu par katru ģimenes locekli.
Par savu dzīvi viņš stāsta atceroties laikus, kad viņam piederējusi rūpnīca: „Sākotnēji mēs pārdevām savas līdzpaņemtās mantas, piemēram, sievas dārglietas, un tādējādi izdzīvojām. Bet nu jau septiņus mēnešus mēs aizņemamies naudu no draugiem Norvēģijā un Austrijā. No katra mēnesī 100 latus. Viņi man uzticas, jo zina, ka kaut kā es tikšu galā un naudu atdošu. Tagad naudu aizņemos, bet nezinu, ko darīšu nākotnē.”
Ieturējis nelielu pauzi viņš turpina, skaidrojot, ka nepieciešams uzlabot apstākļus bēgļu integrācijas procesam: „Kopš paša sākuma Latvijas valsts mūs ir akceptējusi, viņi ir maksājuši mums salīdzinoši lielu naudas summu, bet jādomā arī par integrāciju, jānodrošina vismaz valodas kursi. Maniem draugiem citās Eiropas valstīs, kad viņi tika tur apstiprināti, tika nodrošināta mājvieta un finansiāls atbalsts diviem līdz trim gadiem. Viņu vienīgais pienākums bija mācīties valodu. Pēc tam viņi bija spējīgi sākt strādāt. Mums arī vajadzētu tādu sistēmu, bet mūsu gadījumā viss bija ļoti haotiski.”
Pusstundas braucienā ar sabiedrisko transportu no Rīgas centra, Mežciemā, atrodas jaunu daudzdzīvokļu māju komplekss. Te apmeties arī bēgļu pāris no Irānas. Precētā pāra Farhada un Pegas vienistabas dzīvoklis ir labiekārtots. Īre, komunālie maksājumi un internets kopā veido rēķinu ap trīs simts latiem mēnesī. Viņi nevar attiekties no interneta, jo tas ir vienīgais veids, kādā komunicēt ar Irānā palikušo ģimeni. Nu par dzīvokli iekrājies parāds.
Bēgļu pāris rāda rēķinu un skaidro, ka ar pabalstu – divreiz 180 latu – to nevar nomaksāt, lai paliktu nauda arī pārtikai. Pega stāsta, ka no institūcijām, kur griezušies pēc palīdzības, saņem pārmetumus, ka izvēlējušies tik dārgu dzīvokli. Šobrīd viņi meklē jaunu mājvietu. Tomēr viņiem neviens dzīvokli negrib izīrēt, ļoti iespējams, tāpēc ka ir ārzemnieki un viņiem ir tumšāka ādas krāsa.
Tieši ar tādām pašām problēmām saskārusies arī afgāņa Mahamada ģimene – tikko kā dzīvokļa saimnieki padzird, ka viņi ir no Afganistānas, tiek izbeigtas sarunas par dzīvokļa īri.
Kāda ir bēgļu motivācija palikt Latvijā, kā viņiem sokas ar darba meklēšanu un kā patvēruma meklētāju bērni mācās mūsu skolās – par to nākamajā sižetā.
