Idles dibināta pavisam netālajā 2009. gadā Bristolē, Lielbritānijā un tās sastāvu kopš 2015. gada veido solists Joe Talbot, basists Adam Devonshire, ģitārists Mark Bowen, ģitārists Lee Kiernan un bundzninieks Jon Beavis. Grupas skanējums apvieno sevī gan Punkrock, gan Post-punk īpašības mūsdienīgas rokmūzikas toņos, tāpēc atļaušos to saukt par Post-post-punk. Lai arī sākotnēji izlaisti divi EP “Welcome (2012)” un “Meat (2015)”, grupa tā pa īstam apgriezienus uzņēma tikai 2017. gadā ar pirmo studijas albumu “Brutalism” un tam gadu vēlāk sekojošo “Joy as an Act of Resistance”. Ar laikmetam atbilstošām politiskāu, sociālu un mentālu problēmu aprakstiem, brīžiem teju brutālas rokmūzikas pavadījumā, šo albumu saturā, grupai izdevās iegūt ļoti pozitīvu kritiķu un fanu atzinību. Tāpat arī jaudīgā un emocionālā uzstāšanās koncertos, Idles jau 2019. gadā ļāva nokļūt uz Glastonberijas festivāla skatuves.
2020. gada rudenī sagaidījām grupas trešo studijas albumu “Ultra Mono” ar kuru Idles nu jau patiesi pieteica sevi kā viena no pasaules aktuālākajām rokgrupām. Lai arī kopumā vēl aizvien augstu novērtēts, albums, it īpaši Lielbritānijā, saņēma kritiku par pārlieku politiskumu un iztrūkstošo personiskumu salīdzinājumā ar pirmajiem diviem albumiem. Nepārzinot Lielbritānijas iekšējās politikas nianses, neiedziļināšos politiskumā. Taču arī es “Ultra Mono” uztvēru kā mazāk personisku un vairāk vispārinātu pieredzi, kas nesagādāja tādu baudu kā “Brutalism” vai “Joy as an Act of Resistance”, tāpēc "Crawler" gaidīju ar piesardzību.
Tomēr bažām nebija pamata, piesardzība nebija nepieciešama un Idles turpina pārsteigt. Šis patiesi ir grupas konceptuālākais albums līdz šim. "Crawler" kopumā šķiet tumšāks un lēnāks kā iepriekšējie Bristoles puišu veikumi, savādāks, bet vienlīdz atpazīstams. Par prieku klausītājiem albumā jūtama atgriešanās pie personiskākām tēmām, kā, piemēram, dziesmās “The Beachland Ballroom” un “Crawl!”, kā rezultātā "Crawler" vēstījums rada patiesākas asociācijas nekā “Ultra Mono”. Solista Joe Talbot cīņā ar pagātnes dēmoniem jūtamas vēl lielākas sāpes kā līdz šim, bet nu tās tiek pasniegtas pieaugušākā manierē.
Kas manās acīs Idles padara tik lieliskus, ir tas, cik nozīmīgs grupas skanējumā ir katrs no grupas dalībniekiem. Gan ģitāras, gan bass, gan bungas, gan vokāls ir unikāli. Kā jau ierasts rokgrupām augot, "Crawler" vairāk kā līdz šim parādās arī sintezatoru pielietojums un advancētāka dziesmu aranžija. Interesanti, ka Idles šim albumam kā producentu piesaistījuši amerikāni Kenny Beats, kas plašāk pazīstams Hip hop mūzikas lauciņā un visticamāk izskaidro skanējuma attīstību, kā, piemēram, dziesmas “MTT 420 RR” un “Progress”. Par ieraksta kvalitāti, kā jau vienmēr, nav kur piesieties un es pat teiktu, ka ar katru nākamo albumu tas kļūst tikai labāks. Tāpat arī dziesmu secība šoreiz sanākusi īpaši veiksmīga, uzturot klausītāja uzmanību visā tā garumā. Kā spilgtākos momentus gribētos izcelt dziesmas “When the lights come on”, “The Beachland Ballroom”, “King Snake” un “The End”.
Domāju, ka šādi turpinot Idles ir visas iespējas kļūt par šīs dekādes nozīmīgāko un lielāko rokgrupu. Dzīvojam savā dīvainajā laikmetā ar savām dīvainajām problēmām un Idles ļoti veiksmīgi palīdz tās izkliegt un pārdzīvot. Kā "Crawler" noslēgums vēsta “In spite of it all Life is beautiful, God damn, God damn”
