Nikolajs Sudņiks: "Rīgā, atšķirībā no Sanktpēterburgas, dzīvot var"

ЗГА (ZGA) "[..] an indescribable and incomparable group who have succeeded both in defying genre and creating radically new sounds." (ReR) ZGA ir 1984.gadā Pārdaugavā dibināta eksperimentālās mūzikas grupa, kas uzskatāma par abstract, noise, experimental, industrial pionieriem Latvijā un Padomju Savienībā, ar zināmu autoritāti pasaules scēnā. Grupa saviem spēkiem izdod dažus 'mājas ierakstu' albūmus magnetofona lentēs, līdz 1989.gadā viņu plati 'ZGA:(Riga)' izdod Krisa Katlera (Chris Cutler) leibla Recommended Records izdevniecība Points East. 1991.gadā ZGA pārceļas uz Sanktpēterburgu, kur darbojas joprojām. Tās vienīgais konstantais dalībnieks ir tās dibinātājs Nikolajs Sudņiks (Николай Судник). Iespējams, tā ir pirmā Latvijas grupa, kuras ierakstus izdeva rietumu izdevniecība.   J.D.: Sākšu ar vēsturi, ar Jūsu vēsturi: kur un kā Jūs uzaugāt? N.S.: Mūziku, dabiski, es vienmēr esmu klausījies, cik sevi atceros. Pirmais, kas mani ļoti iespaidoja, tas droši vien bija kādā otrajā klasē, bija The Animals ar Ēriku Bārtonu, The Searchers un Pesky Gee!. J.D.: Tādu [pēdējo] es neatceros.                                                                         N.S.: Es arī tādu vairs neesmu sastapis. Esmu pat mācījies mūzikas skolā, jo domāju: ja es spēlēju akordeonu, tad kādreiz es varēšu spēlēt 'joniku'[1]. Pēc tam es ‘nodarbojos ar platēm’ (kolekcionēju, tirgoju, mainīju), bet ar laiku es no tās aprites izkritu, jo mani sāka interesēt arvien sarežģītāki un interesantāki muzikālie virzieni, kuru komerciālā vērtība jau bija daudz dīvaināka. [..] mani vienmēr ir interesējusi arī XX gs. mūzika, seno laiku mūzika, es regulāri apmeklēju Doma baznīcas un Mūzikas akadēmijas koncertus, kuros varēja dzirdēt šo mūziku. Mani interesēja arī latviešu komponisti. Mani interesēja daudz kas, bet visinteresantākais tajā laikā, [19]80-to sākumā, bija jaunie virzieni – agrīnais industrial, noise, dažādu citu jauno žanru kombinācijas. Man bija pieeja šādai mūzikai, jo no vēstuļdraugiem dabūju vērtīgu mūziku un arī informāciju. Tolaik informācijai bija ļoti liela vērtība. J.D.: Ar ko sarakstījāties, no kā dabūjāt mūziku? N.S.: Sarakstījāmies ar konkrētiem [rietumu] mūziķiem, leibliem. Meklējām un atradām kaut ko interesantu arī viņiem [no šejienes mūzikas]. [19]80-jos gados parādījās dažāds krievvalodīgais roks, un tas vairs nebija tikai Makarevičš [grupas Машина Времени līderis], kuru vēl varēja pieskaitīt bardiem, bet parādījās arī tādas lietas kā Аквариум, Урфин Джюс u.c. Izrādījās, lai cik dīvaini tas liktos, ka roks var skanēt arī krievu valodā. Latviešu jau varēja, bet krievu vēl tad nekādi ne, nesanāca... Un tad arī krieviski sāka parādīties, pamatā no Pēterburgas, arī Sverdlovskas, un tomēr bija обидно (nedaudz žēl), ka mūsdienīgos stilos un ar mūsdienīgu skanējumu neviens neko nedara. Tas faktiski mani mudināja pašam kaut ko tādu uzsākt, jo es sapratu, ka tavā vietā to neviens cits neizdarīs. J.D.: Tomēr, no kurienes Jums šāda interese par tādu mūziku, nezinu, kā jūs tolaik to saucāt, par avangardu, industrial vai savādāk? Jo tolaik cilvēki tomēr mīlēja Led Zepelin un ar to arī viņiem pietika! N.S.: Es nesaku, ka man nepatika Led Zepelin [smejas]. Mani vienmēr ir interesējis domas gājiens (работа мысли), tas, kā cilvēki domā, kā viņi spēj radīt jaunus visumus. Kad tu esi iepazinies ar Led Zepelin, ELP, YES, tad tu meklē tālāk, skaties pēc kaut kā jauna, vai arī tur iesprūsti. [..] bez tam [19]70-to gadu nogale ir ātroka krīze un beigas, un panka sākums. Sex Pistols bija absolūti neinteresanti, bet tas, kas radās pateicoties viņiem, bija daudz interesantāks. Sex Pistols mēģināja visu sagraut, neko jaunu neradot, bet atradās citi, kas mēģināja radīt ko jaunu. J.D.: Vai tajā laikā Jums bija domubiedri? N.S.: Hardijs Lediņš, lai gan es ar viņu nebiju tiešā kontaktā, bet no viņa mūzikas jomā nāca daudz fluīdu. Arvīds Auers – ievērojams tā laika free jazz eksperts, viņam bija liela plašu kolekcija. Tad bija tāds ļoti interesants cilvēks Rīgā Miša Ņikitins, ar iesauku 'Čerdaks' (Bēniņi). Viņš man bija vistuvākais, tāpēc ka viņš interesējās par avantroku, tie ir tādi izpildītāji kā Henry Cow, Univers Zero, Magma. Tā ir mūzika, kurā roks tiek saāķēts ar XX gadsimta akadēmisko mūziku. Bija tādi atsevišķi cilvēki tajā laikā, kas katrs specializējās kādā mūzikas jomā un no viņiem varēja iegūt informāciju un mūziku, tā tolaik tas funkcionēja. J.D.: Atpakaļ vēsturē: kādos rajonos Jūs izaugāt un skolojāties? N.S.: Vai tas ir tik svarīgi? J.D.: Interesanti. N.S.: Praktiski visu laiku es dzīvoju Iļģuciemā, precīzāk – Grīvas masīvā. [..] Rīgā, atšķirībā no Sanktpēterburgas, guļamrajonā dzīvot var, tur vienmēr blakus ir kāds mežs vai ezers, kur ar velosipēdu var 15-20 minūtēs aizbraukt līdz kādai pieklājīgai vietai, piemēram, Buļļupei vai jūrai (tam gan vairāk laika vajag), nevis tā kā Pēterburgā, kur nekā cita [bez pilsētas] nav. J.D.: Kad Jums parādījās ideja par to, ka pats varētu spēlēt mūziku? N.S.: Tas bija 1984.gads, kad palika skaidrs: ja tu pats nedarīsi, tad neviens cits neko tavā vietā neizdarīs. Protams, kādā līmenī mēs to darījām... Pirmās uzstāšanās vispār bija šausmīgas. J.D.: Kurā vietā notika pirmā? N.S.: Mēs jau bijām ierakstījuši magnetalbūmu[2] un tas notika tā gada 27. vai 29. decembrī. Vieta – kādas fabrikas vai manufaktūras klubs, neatceros kādas tieši... Rīgā tolaik tika dibināts Padomju Savienībā otrais vai trešais Rokklubs (pirmais bija Ļeņingradā, bet otrais – vai nu Sverdlovskā vai Rīgā, Maskavā tāda vispār nebija)[3]. Vispār tas bija tāds dīvains iestādījums, drīzāk sociāla parādība, kurai ar mūziku bija mazāks sakars. J.D.: Vai jūs tur uzreiz ietusojāt? N.S.: Uz mums tur vienmēr diezgan šķībi skatījās vietējie vadītāji [smejas]. Tomēr es viņiem šad-tad kaut ko ieteicu, šo-to "atvedu", piemēram, grupu Джунгли no Pītera, kas tolaik bija tāda svaiga un man interesanta parādība. Atceros, kāda bija rokkluba vadības reakcija uz viņiem, tāda dīvaina. J.D.: Jahimovičs tolaik bija [kluba prezidents]? N.S.: Jā. Atceros, viss bija labi, sarunājām koncertu, bet pirms paša koncerta viņš man jautā: "Saki, Koļa, bet kā tur, Pīterā, Džungļi vismaz ir populāri?" [smejas] Nu tāds nedaudz provinciālisms te mazliet bija... J.D.: Tas man tieši interesē, jo Rīgas Rokklubā tomēr bija tādas tradicionālas rokgrupas kā Цемент, Поезд Ушёл, Сельский Час, bet vienlaikus arī Атональный Синдром, un arī jūs. Kā tas sadzīvoja? N.S.: Vispār tas slikti dzīvoja kopā, manuprāt [smejas]. Атональный Синдром par grupu vispār grūti nosaukt, tie drīzāk bija tādi spontāni izmeši. Viņus nevar pat uzskatīt par parādību, bet drīzāk par kustību, kas balstīta uz tādiem bopa[4] mūziķiem, kā Oļegs Garbarenko un Aleksandrs Aksjonovs, bet viss pārējais bija diezgan spontāns. Drīzāk akcija. Tur [klubā] bija arī daudz interesantākas parādības, piemēram, grupa, ko dibināja Miša Ņikitins, Sergejs Sjomins un Ņižats, uzvārdu neatceros, tāds sarežģīts tatāru uzvārds. Viņiem nepaveicās, jo paņēma ļoti sliktu nosaukumu. Viņi, manuprāt, dzīvajā uzstājās tikai divas reizes. Viņi sevi nodēvēja par Воланд. Viņi bija ļoti apgaismoti mūziķi un spēlēja ļoti interesantu mūziku, kaut ko tuvu agrīnajam Art Zoyd – akustiskā ģitāra, bass un vijole. Tiesa, latviešu grupas kopumā bija krietni interesantākas, un es nerunāju tikai par ‘pastniekiem’ [grupa Dzeltenie Pastnieki]. Tā nav mana mūzika, man nav tuva, bet vismaz domāšana viņiem bija cita. Nav vispār saprotams, uz ko viņi orientējās, bet domāja savādāk, un tas bija interesanti. J.D.: Kad ZGA sāka, es tā saprotu, jūs vēl diezgan daudz izmantojāt "tradicionālos" instrumentus, tādus kā bungas, basģitāru? N.S.: Kā reiz basģitāras nebija, viss tika būvēts uz ģitāru un bungām, un mēģinājām visādas dīvainas skaņas veidot, bet neilgi. Pēc tam mēs diezgan blīvi sākām izstrādāt tembrālo tēmu, ar visādiem dzelžiem, atsperēm, pjezoelementiem (pjezomikrofoniem). Ģitārists [Valērijs Dudkins] mums bija ļoti labs. Gāja bojā pirms sešiem [10] gadiem. Bija skaidrs, ka tehniski labi mēs nevarēsim spēlēt nekad, nevajag pat spirināties (рыпаться) [smejas]. Īpaši ar mūsu domāšanu [..], bez tam var sasniegt augstu rezultātu, bet zaudēt domāšanu. Lai spēlētu kaut ko jaunu, svarīga ir domāšana, un drīzāk ir jāattīstās tembrālajā plānā, bet spēlēt prasme ar laiku atnāks pati, varbūt. Var arī neatnākt [smejas]. Tāds bija mūsu uzstādījums un pa tādu ceļu mēs gājām. J.D.: Kur jūs ņēmāt tos pjezomikrofonus, kas, droši vien, jūsu dzelžiem [instrumentiem] bija nepieciešami lielā vairumā visiem? N.S.: Ļoti vienkārši, tolaik šādus „pjezomikrofonus” (pjezoelementus) varēja kilogramiem ņemt no cilvēkiem, kas strādāja signalizācijas sistēmā (tos izmantoja kā detektorus, kurus ko līmēja pie logiem). Tajā kantorī strādāja daudz jaunu cilvēku, jo tur bija samērā daudz brīvā laika, tāpat kā gāzes kantorī[5]. J.D.: Dambis stāsta, ka bija uz koncertu Džeržinska kultūras namā[6], kurā jūs savus instrumentus un dzelžus atvedāt ar kravas automašīnu. N.S.: Tas ir pārspīlējums. ...bet trīs-četras kastes ar dzelžiem varēja būt. Pirmajā mūsu ārzemju braucienā mums bija līdzi piecas lielas kastes (pats taisīju). Otrajā –jau trīs, trešajā – divas, bet pēc tam jau viss satilpa mazā čemodāniņā [smejas]. J.D.: Vai jūs uzreiz sākāt ierakstīties, tiklīdz grupa jau bija izveidota? N.S.: Mēs sākām ar ierakstu. Es uzskatu, ka grupa dzima tad, kad mēs pabeidzām pirmo darbu, pirmo ierakstu. Kamēr nekas nebija ierakstīts, es uzskatīju, ka grupas nav. Tas vispār bija ļoti pelēks laiks. Tā bija Čerņenko[7] valdīšana: tāda nesaprotamība (непонятность), tāds bezlaicīgums (безвременье). Kad bija Andropovs[8], tad vismaz bija skaidrs – ir terors (un ko gan gaidīt no cilvēka, kurš mīl džezu) ...bet Čerņenko laikā bija tā, ka neko nevarēja saprast, ne to, kurš ir pie varas, ne to, kas notiek valstī – faktiski neviens nav pie varas un neviens nezina ko darīt. Bija daudz drūmāk nekā pie Andropova, jo nekas nebija saprotams. Kad mēs ierakstījāmies, mēs vispār necerējām, ka kādreiz varēsim uzstāties. Tas īsti nebija iedomājams pats par sevi, bez tam arī Rokkluba vadībai mūsu mūzika estētiski nebija pieņemama. ...bet pirmie ieraksti, protams, nav tik interesanti tagad, kā varētu likties. J.D.: Starp citu, vai tie ir saglabājušies? N.S.: Domāju, ka pašu pirmo vairs nav, varbūt tikai kaut kādi fragmenti. Es iznīcinu arhīvus. Tajā albūmā, kas iznāca uz Recommended Records 1989.gadā, bija [19]87-tā un [19]88-tā gadu ieraksti (mājas), tie ir saglabājušies. Tie jau ir baudāmāki, tajos daudz maz kaut kas interesantāks ir kļuvis, pareizāks. J.D.: Ierakstu tehnika un veids tolaik bija tāds 'klasiskais padomju', es saprotu? N.S.: Jā, tolaik mēs rakstījāmies 'dzīvajā' kaut kādā divkanālniekā[9]. Pirmo ierakstu rakstījām uz sadzīves 'Sony', tolaik sadzīves aparatūra bija laba, to mums aizdeva Valdis Miglāns. Viņš ir ārsts un tolaik interesējās par vācu elektroniku. Tieši šo ierakstu aizsūtījām uz Recommended Records. Saņēmām labas atsauksmes, bet viņš [Kriss Katlers, izdevniecības dibinātājs] šo ierakstu tomēr izdot negribēja, paldies dievam, un atrakstīja: "Remixed sound…" Tāda bija viņa atbilde. Acīmredzot mums tiešām kaut kāda putra tur bija [smejas]. No vēlākiem ierakstiem viņš tomēr izlasīja gabalus uz izdeva plati. Pēc tam, 1990.gadā, mēs pie Jura Morica jau rakstījāmies astoņos kanālos[10]. Vēlāk Rīgā ar viņu veicām vēl dažus studijas ierakstus. J.D.: Kaut kur lasīju, ka ZGA bija vismaz seši magnetalbūmi. Vai grupas ieraksti tiešām tika tā izdoti un noformēti, kā jau padomju laikos bija pieņemts? N.S.: Jā, mēs kaut kādā veidā tos centāmies noformēt. Tie, protams, bija lenšu izdevumi, pat ne kasešu (kasešu magnetofoni tajā laikā vēl maz kam bija). Katru kādos 30-40 eksemplāros taisījām, kamēr nepiekusām. J.D.: Tāpat kaut kur lasīju, ka Jums bija pati lielākā avangarda roka plašu kolekcija Padomju Savienībā. N.S.: Iespējams, diezgan pieklājīga, tajā skaitā diezgan daudz industrial, visādi agrīnie Throbbing Gristle, Nurse With Wounds, SPK. J.D.: Kā Jūsu radi un draugi, kas neinteresējās par mūziku, reaģēja uz jūsu mūziku, ja vispār bija dzirdējuši? N.S.: Kā kurš, kā kurš.. [smejas]. Daži teica: "Nu jā, ja jums būtu laba aparatūra..." Skaidrs, ka viņi nesaprata (не догоняли). Aparatūras neesamībā arī ir savs jaukums. J.D.: Es tā saprotu, ka grupā bija ne tikai vietējie muzikanti, bet arī no citām PSRS pilsētām, Ļvovas, Smoļenskas? N.S.: Ģitārista Valērija Dudkina tēvs bija militārpersona, viņa ģimene daudz kur dzīvojusi. Šura Žiļins mācījās šeit „gafā”[11]. Ar to institūtu bija dīvaini. Tas acīmredzami tika plānots kā piektā kolonna (tajā uzņēma studentus pēc dienesta armijā), tāpat kā Alkšņa kara skola[12] un morehodka[13], un tajās maz ņēma vietējos. Es zinu tikai vienu rīdzinieku, kas ir beidzis „gafu”. ...bet sanāca tā, ka viņi paši ir 'ļaunuma sējēji' [smejas]. Universitāte[14] tomēr bija tāda samērā slēgta un latviska, un norūpējusies par nacionālo jautājumu, arī Mākslas akadēmija, bet „gafs” bija daudz internacionālāks, un no turienes nāca ļoti daudz jaunu ideju. J.D.: Vai jūs arī mēģinājāt, vai tikai ierakstījāties? N.S.: Mēs tās saucām par sesijām – mēģinām, rakstāmies, kādreiz kaut ko spēlējam. J.D.: Kad jūsu plati izdeva Kriss Katlers, kā jūs jutāties? N.S.: To vairs nevar atcerēties, bet... [smejas]. ...tas viss bija ļoti pareizi. Tas nozīmēja, ka mēs visu darām pareizi, neskatoties uz visu неприятие (naidīgumu) no apkārtējās pasaules. Ja Kriss Katlers to bija saņēmies izdot un izdeva, tas nozīmēja, ka mēs ejam pareizo ceļu. Kā teica Iļjičs: "Верной дорогой идете, товарищи!" [15] [smejas] J.D.: Droši vien pateicoties šai platei jūs ievēroja rietumos? N.S.: Protams, piemēram, mūs uzaicināja uz tādu visai globālu festivālu kā 'New Music America', kas notika Monreālā [19]90-jā gadā, un tas bija mūsu pirmais brauciens uz ārzemēm. Tāpat tur, protams, netikt. Recommended ir ievērojama firma šajā mūzikā, un mūsu pirmais brauciens bija iespaidīgs. Pēc tam mums vēl bija daži albūmi uz Recommended Records, bet vēlāk kļuva vieglāk tos izdot arī Maskavā un Sanktpēterburgā. Interesanti bija lasīt tādu mūziķu atsauksmes, ko pats agrāk esi klausījies un mīlējis, un pēkšņi viņi raksta, kā izrādās, ka klausījušies tavu mūziku ‘daily’ (atcerējos tādu gadījumu, to teica Edvards Caspels [Edward Ka-Spel] no Legendary Pink Dots). J.D.: Koncertos rietumos droši vien esat spēlējuši kopā ar visādām klasiskām grupām? N.S.: Jā, tajā pašā Monreālā. Mums bija solo koncerts, bet mēs dzīvajā redzējām arī gigantisku ievērojamo cilvēku skaitu. Dzīvajā Fredu Fritu (Fred Frith) ar kvartetu, Einstürzende Neubauten, The Residents, Test Dept. u.c. Mums bija svarīgi redzēt, kā tas pie viņiem tiek darīts, kā tiek pasniegts. J.D.: Kāds ir Jūsu iemīļotākais instruments? N.S.: Man nav. Man ir nemīļākais. Ģitāra [smejas]. J.D.: 7-stīgu? N.S.: Nē, elektriskā [smejas]. J.D.: Kāpēc? N.S.: Piegriezās (достала). J.D.: Tad var lauzt uz skatuves. N.S.: Tās lauzt arī piegriezies [smejas]. J.D.: Mūzika, ko Jūs tagad klausāties, ja vispār klausāties, ir savādāka? N.S.: Visvairāk es klausos akadēmisko mūsdienu mūziku. XX gs. klasiku, tā varētu teikt, arī mūsdienu. Izrādās, tā ir mazāk pieejama, nekā viss cits. Priekš manis tas šobrīd ir visinteresantākais žanrs. J.D.: Kādi autori un kādas skolas? N.S.: Visdažādākie. Tie ir gan Ksenakis, gan Varēzs, gan Perts, man patīk arī jūsu Pēteris Vasks, viņam ir ļoti lieliski kvarteti (vispār es viņam sekoju jau sen, vēl kad es šeit dzīvoju), Martinovs... Bieži ir tā, ka nevis pati mūzika man tik ļoti patīk, cik domas lidojums aizķer. Man liekas, ka šajā žanrā, akadēmiskajā mūzikā, man ir visvairāk interesantā. Savukārt visādi industrial, noise, ambient jau ir kļuvuši par pārāk pierastiem, pat vulgāriem (общее место). Jā, protams, tie ir bagāti tembri, bet tie jau visiem ir vienādi kļuvuši. Tas jau ir meinstrīms. J.D.: Esmu ievērojis, ka daudzi jaunie muzikanti internetā studē tieši to, kādus instrumentus (modeļus) un kādu tehniku izmantojuši 'klasiķi', un pēc tam mēģina to kopēt. Kāpēc tas ir vajadzīgs... N.S.: Iet pēdās... tā vietā, lai meklētu kaut ko savu. Pirms 10 [15] gadiem atvērām „Галерея Экспериментального Звука / ГЭЗ 21”, ko es ideoloģiski pamatoju kā vietu noizam. Mums tur bija tikai pults un pastiprinātāji ar skaļruņiem (nekādu bungu, nekā cita), un vienīgais, ko mēs varējām atļauties, bija noizs. ...un jāsaka, ka Pēterburgas noizinieki sāka diezgan plēsonīgi, bet pēc tam kompjuterizējās un palika viens otram dikti līdzīgi. Tagad, savukārt, jau sāk atteikties no datoriem, atgriezties pie lo-fi, dažādām paštaisītām lietām un sistēmām. ... bet tā kā es ar to visu esmu atēdies, man tas vairs nav tik interesanti. J.D.: [19]91-jā jūs pārvācāties uz Pīteru? N.S.: Jā, pašās gada beigās. J.D.: Un Jūs nenožēlojat, droši vien? N.S.: Protams, dzīvot Rīgā ir daudz labāk, patīkamāk. Pīterā dzīvot nav iespējams vispār. Pīters nav pilsēta dzīvošanai. Tur var tikai strādāt. Un tāpēc, ka dzīvot nav iespējams, sanāk diezgan intensīvi strādāt. Aizbraucām jau arī mēs nevis tāpat vien, nevis uz tukšumu, bet mums nodrošināja tiešām milzīgu telpu un labus apstākļus darbam: mums bija TĀDS 100 km2 lieluma dzīvoklis. J.D.: Kā pagāja [19]90-tie gadi? N.S.: Par to laiku var grāmatas rakstīt. Nereti arī dzēruma skurbulī (в пьяном угаре). Tas bija neprātīgs laiks, protams, īpaši Puškina ielā 10, kur ir tas milzīgais māja-skvots pilns ar muzikantiem, māksliniekiem, arī ar visādiem citiem, visādām niecībām (шваль), arī ar zagļiem. Tas viss bija diezgan dīvaini. Tagad visi kaut kā ir nomierinājušies. Viss palicis pareizāks, civilizētāks. J.D.: Ko Jūs tagad darāt? N.S.: Lēnā garā rakstu albūmus. Piestrādāju par skaņu režisoru klubā, kuru pats kādreiz noorganizēju. Uz skatuvi īpaši neraujos, ja aicina, varu uzstāties, bet vairs neraujos... Ideju vēl pagaidām pietiek, bet īstenot dažas kļust sarežģīti, jo tās paliek lielākas [smejas]. Lielākas idejas liek meklēt lielākus finansējuma avotus... Saites: zga.gez21.ru
ru.wikipedia.org/wiki/%D0%97%D0%93%D0%90
www.rermegacorp.com/mm5/merchant.mvc
vkontakte.ru/club7075719
zga.nonmuseum.ru
www.lastfm.ru/music/ZGA
ЗГА (ZGA), Nick Soudnick (Николай Судник) Intervija [krieviski] ar grupas ЗГА (ZGA) dibinātāju un līderi Nikolaju Sudņiku (Николай Судник). Intervē Jānis Daugavietis, radio NABA (www.naba.lv), 2009.06.04 (publicēta 2014.11.)

Intervija ar grupas ЗГА (ZGA) dibinātāju un līderi Nikolaju Sudņiku 06.04.2009 (publ. 11.2014) by Radionaba on Mixcloud

Audio intervijas dziesmas/tracklist: -------------------------------------------- Светлее хрусталя (1984) Новые Римляне Не нужно бессмертия (1984) Новые Римляне Mountain Pit (1989[88]) ZGA: (Riga), Points East Torso Of A Resin Guzzler (1989[88]) ZGA: (Riga), Points East Boredom (1991[90]) ZGAmoniums, ReR Megacorp Invention Of The Wheel (1991) ZGAmoniums, ReR Boschiana (1991) End of an Epoch, ReR End of an Epoch (1991) End of an Epoch, ReR Icefloating (1997[95]) Sub Luna Morrior, ReR The Conception Of Heroes (2001) tauromakhia  [Nick Soudnick solo], Chimera Canon In Em (2005[04]) Delikatessen [Nick Soudnick w/ Vjacheslav Gaivoronskij], Long Arms Records Родина - мать слонов, #11 (2002[00]) MaraZGAmatikA, Strange Sounds Records Вставай Страна Огромная! (2003[02]) Детский Альбом (Kinderalbum), ХОР Когда Я Пойду Ко Дну (2003[02]) Детский Альбом (Kinderalbum), ХОР Inter (2007) Carmina Moriturorum [w/ Opus Posth], Wooden Head

---

[1] Ar šo vārdu PSRS [19]60- un 70-jos apzīmēja sintezatorus un elektriskās ērģeles, ne tikai oriģinālo VDR ražoto modeli „Ionika”. [2] Ieraksts, kas „izdots” magnetofona lentē vai kasetē, nereti noformēts atbilstoši plašu standartiem – ar oriģinālu vāciņu, dziesmu sarakstu u.t.t. Šādi albūmi tika pavairoti mājas apstākļos un pārdoti vai dāvināti no rokas rokā. Veikalos nebija nopērkami. Visbiežāk to tirāžas nebija lielākas par pāris vai dažiem desmitiem lenšu, bet ieraksti pēc to „izdošanas” izplatījās un pavairojās paši – cilvēki tos pārrakstīja viens no otra. Magnetalbūmu analogs ir Padomju Savienības disidentu piekoptais samizdats – pašu izdoti vai pārkopēti/pavairoti drukātie izdevumi; rietumu analogs – D.I.Y. kultūra, kuras klasisks piemērs ir jauno vai mazpopulāro mūzikas grupu prakse izdot savus ierakstus mazos metienos, tiražējot eksemplārus mājās ar saviem spēkiem un sadzīves aparatūru (kasetes un lentes ar magnetofoniem, CDR ar datoriem). PSRS magnetizdats sākās praktiski tikai pašā [19]80-to sākumā, līdz tam pagrīdes grupas necentās un arī īsti nespēja mājas apstākļos ierakstīt jēdzīgā kvalitātē un izdot savus ierakstus. Vieni no pirmajiem savienībā to spēja Dzeltenie Pastnieki, sākot ar debijas albūmu ‘Bolderājas dzelzsceļš’ 1981.gadā. [3] [19]80-to pirmajā pusē dažās lielākajās PSRS pilsētās pamazām tika izveidotas oficiālas organizācijas (dēvētas par ‘rokklubiem’), kuras kūrēja t.d. ‘pusoficiālās rokgrupas’, t.i. tās, kurām nebija savu saimnieku (piem., kolhozi vai citi uzņēmumi) un kuras nebija tik radikālas, lai tās pilnīgi būtu jāaizliedz. Rokklubu darbību kontrolēja attiecīgās valsts politiskās un drošības iestādes. Rokklubu darbība praktiski neizgāja ārpus viņiem piešķirtajām telpām, tajās notika grupu mēģinājumi, ieraksti un oficiālajos medijos nereklamēti koncerti. Rīgas klubu dibināja 1983.gadā un tajā pamatā darbojās Rīgas krievvalodīgās grupas, tādas kā Цемент (tās līderis Andrejs „Яхим” Jahimovičs bija rokkluba prezidents), Спецбригада, Пилигрим, Атональный Синдром, Поезд Ушел, tomēr arī vairākas nozīmīgas latviešu grupas īsāku vai garāku brīdi piederēja Rīgas Rokklubam vai arī tika aicinātas uzstāties tā organizētajos koncertos. Piemēram, Dzeltenie Pastnieki, Arhīvs/Rock’n’Roll Band (Pits Andersons), Dzelzs Ceļš, Ārprāc/Zig Zag u.c. [4] Bebop jeb Bop – modernā džeza žanrs, nereti modernā džeza sinonīms. [5] Tipiska darba vieta padomju citādi domājošajiem, par to daudz rakstījusi hipiju pētniece Līva Zolneroviča: „Arī starp PSRS hipijiem savādnieka, dīvaiņa tēls bija populārs, arī saistīts ar aiziešanu no sabiedrības. PSRS šī aiziešana  parasti  izpaudās kā vienkārša darba pildīšanu arī tad, ja cilvēka intelektuālās spējas bija augstas - sargs, gāze, kurinātājs, pastnieks utt.” ( ‘Hipiji, frīki un svētie vientieši’, 2006; old.hipiji.lv/content/view/546/85/). [6] F.Džeržinska vārdā nosauktais Iekšlietu ministrijas (milicijas) pakļautības klubs (atradās Ed.Veidenbauma ielā 12a, tagad – Baznīcas). Pēdējos padomju gados tas pazīstams kā viens no Rīgas krievu roka centriem ar neformālo nosaukumu ‘Magadana’. Šobrīd tur atrodas Septītās dienas adventistu draudzes nams). [7] Konstantīns Čerņenko – PSRS vadītājs no 1984.gada pavasara līdz nākamā gada pavasarim. [8] Jurijs Andropovs – PSRS vadītājs no 1982. - 84.gadam. [9] Divkanālu (stereo) magnetofons. [10] Daudzceliņu (-kanālu) magnetofons dod iespēju mūziku rakstīt „pa daļām”, nevis visu „dzīvajā”, kā tas visbiežāk tika praktizēts agrāk vai „mājas apstākļos”. [11] Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūts (Рижский институт гражданской авиации [РКИИГА/ГВФ]). [12] J. Alkšņa vārdā nosauktā Rīgas aviācijas inženieru augstākā kara skola (Рижское высшее военное авиационное инженерное училище имени Якова Алксниса). [13] Rīgas Jūras skola (Рижское Мореходное училище). [14] LU, tolaik – Latvijas Valsts universitāte (LVU). [15] „Pareizu ceļu ejat, biedri!” (pieņemts uzskatīt par Ļeņina citātu).