Kāpēc? Pateicoties viņa neparastajam ātrumam un virtuozitātei, kā arī spējai radīt efektus uz klavierēm, ko līdz šim neviens nav spējis - apbrīnojamas gandrīz elektroniskas skaņas no klavierēm! Ar savu neparasto tehniku viņš glezno vēl nedzirdētas skaņas “ainavas”, ar pirkstiem ik pa laikam spēlējot ar superskaņas ātrumu virs 19,5 notīm sekundē katrā rokā, kaut ko tādu, par ko neviens cits pianists pat nevar sapņot! Viņš ienes klavieru prieku pasaulē ikvienam.
Pirms mākslinieka viesošanās 24.novembrī Kokaru zālē, Rīgā, sazvanījāmies, lai parunātu vairāk par viņa ukraiņu saknēm, pārdomām par pasaules haosu un arī ceļu pie nepārtrauktās mūzikas, kas, savukārt, aizveda līdz hipiju kultūrai un atziņām par tās lielo ietekmi uz to, kā var tikt baudīta mūzika.
Sarunas fragments ar Ļubomiru Meļņiku skanēs radio NABA ēterā ap pl.20.05 uzreiz pēc Latvijas radio ziņām. Pilna saruna klausāma Naba.LSM.lv.
Sāksim ar jautājumu, kas varētu šķist mazliet dīvains intervijas sākumam, bet kas ir tās lietas vai notikumi, kas šobrīd dzīvo Jūsu prātā?
Ļubomirs Meļņiks: Nē, nē, es domāju, ka tas ir ļoti atbilstošs jautājums. Kas man šobrīd ir prātā? Nu, ir divas ļoti svarīgas lietas, kas manas domas tiešām ļoti smagi noslogo.
Pirmā ir Krievijas iebrukums Ukrainā. Simtiem tūkstošu cilvēku ir zaudējuši dzīvību. Miljoniem cilvēku ir zaudējuši visu, kas viņiem ir. Tā ir pilnīga pasaules katastrofa.
Es šobrīd dzīvoju Zviedrijā, un esmu dzirdējis, ka daudzas lielās Zviedrijas kompānijas joprojām nodrošina Krieviju ar kara materiāliem, kas ļauj viņiem turpināt savas zvērības un nogalināt ukraiņus.
Man tas šķiet tik pretīgi un tik ļauni. “Mēs palīdzēsim jums nogalināt cilvēkus. Vienkārši dodiet mums naudu, un mēs jums pārdosim visu, ko vēlaties.”
To man ir ļoti smagi apzināties. Es domāju, ka iebrukumu varētu apturēt, ja Eiropa būtu bijusi spēcīgāka jau no sākuma. Bet tāpat kā ar Hitleru, sanācis, ka visi kļūdījās. “Ai, mēs neko nedarīsim. Ai, nekas slikts nenotiks.” Un, protams, tā vis nebija.
Bet otra lieta, kas mani nomāc, ir izpratnes trūkums vai cilvēku nezināšana par manu klaviermūziku. Es jau 50 gadus strādāju pie nepārtrauktās mūzikas. Manuprāt, tiem skaņdarbiem, kurus esmu radījis, piemīt neaprakstāms skaistums.
Mana mūzika nav dīvaina vai sarežģīta. Un tomēr šķiet, ka cilvēki nesadzird klavieru burvību, šīs mūzikas burvību. Un tas mani tiešām ārkārtīgi nomāc.
Un ne tikai klaviermūzika, bet arī mana klavierspēle. Kad klausos ierakstus, ko esmu radījis, sajūtu visbrīnišķīgāko efektu, ko mūziķis var radīt. Tas, ko var dzirdēt manos ierakstos, neatkarīgi, vai domājat, ka pati mūzika ir skaista vai nē, jūs joprojām saskaraties ar faktu, ka šis kungs ir absolūti neticams pianists. Absolūti neticams.
Pasaule nekad nav dzirdējusi, ka kāds spēlētu klavieres ar tādām pieskārienu niansēm. Es cilvēkiem saku, ka klasiskajam pianistam ir apmēram 30 dažādi pieskārieni, ko viņi izmanto uz klavierēm. Iespējams, tas ir pārspīlējums… Bet jebkurā gadījumā – nepārtrauktās mūzikas pianists ir neierobežots. Nepārtrauktās mūzikas pianists var likt klavierēm aurot tik skaļi, ka cilvēkiem ir jāaizver ausis. Vai spēlēt tik klusi, ka tās knapi var sadzirdēt. Un tomēr neviens nepievērš uzmanību.
Tādēļ tas mani satrauc, jo man šķiet, ka šī mūzika ir patiesi skaista. Protams, tā ir personīga gaume, bet es domāju, ka, ja jūs atskaņotu šo mūziku ikvienam, kuram patīk, piemēram, Pučīni vai tādas melodijas, šie cilvēki atpazītu skaistumu manā mūzikā.
Es neapgalvoju, ka esmu vienīgais, kas ko tādu dara. Pianisti jau izsenis tā ir spēlējuši. Varbūt mazliet muļķīgi, bet patiesībā es esmu klasiskās mūzikas fanātiķis. Es pamatā klausos tikai klasisko mūziku. Tomēr pēdējā reize, kad mūzika mani neticami pārsteidza, bija, kad dzirdēju, kā Oskars Pētersons spēlē džezu. Un ne jau džeza dēļ, bet viņa paša dēļ. Tas, kā viņš mācēja pieskarties klavierēm, radīt krāsas ar saviem pirkstiem, pieskaroties notīm. Bet tas bija sen.
Un es nevaru beigt domāt – kāpēc šodien cilvēki vairs to nesadzird? Jo tā ir viena no galvenajām skaistajām lietām, ko pianisti dara – apbrīnojamā veidā spēj pieskarties klavierēm.
Runājot par pirmo lietu, ko minējāt, gribēju pavaicāt par Jūsu ukraiņu saknēm, jo Jūs esat dzimis ukraiņu ģimenē, bet būtībā uzaudzis ārpus Ukrainas. Tāpat arī esat arī minējis, ka ukraiņu tautība ir daļa no tā, kas Jūs padarījis par mūziķi un kā Jūs radāt savu mūziku.
Jā, es uzaugu ārpus Ukrainas, bet es esmu ukrainis.
Tas ir definējis manu mūziku. Tas, ka esmu ukrainis, nozīmē, ka varēja dzimt un tikt atklāta nepārtrauktā mūzika. To spētu izdarīt tikai ukrainis, jo ukraiņi ir gatavi atteikties no visa, lai iestātos par kaut ko, kam viņi tic, ja viņi tajā saskata skaistumu un labestību.
Esmu diezgan pārliecināts, ka Dievs izvēlējās mani, lai nestu šo mūziku pasaulei, jo viņš labi zināja, ka “Ļubomirs ir patiess ukrainis! Viņš būs cilvēks, kurš atklās nepārtraukto mūziku.”
Jo nepārtrauktā mūzika prasa fenomenāli plašus apziņas horizontus, sākot no filozofijas, fizikas līdz reliģijai un pat mistikai, nu, visu, ko vien var iedomāties. Tam visam ir jābūt, lai radītu nepārtraukto mūziku.
Nepārtrauktā mūzika ir dzimusi no klasiskās mūzikas, bet tā ieguva visus šos pārējos elementus. Šopēnam, piemēram, nevajadzēja filozofiju, lai radītu savu mūziku.
Mana mūzika, nepārtrauktā mūzika, prasa, lai es dotos filozofijas pasaulē un izpētītu arī mistikas pasauli, izpētītu ciparu un matemātikas pasauli, izpētītu Dieva un reliģijas pasauli. Tas ir tāds kā īsais kurss uz nepārtraukto mūziku, un tam bija jābūt ukrainim, lai to saliktu kopā.
Bet būt ukrainim nenozīmē tikai piedzimt ukraiņu vecākiem. Es biju ukrainis jau kopš pašas pirmās dienas. Man visu bērnību apkārt bija ukraiņu mūzika, jo mana mamma un viņas māsa bija brīnišķīgi soprāni un kontralti. Man apkārt kopš bērnības bija ukraiņu dziesmas, kuras sevī nes kaisli un košumu, un slavu, un bēdas, un dziļumu, kas stiepjas pāri visam.
Jā, es esmu ukrainis, un tas ir nozīmējis ļoti daudz. Un reizēm tas nozīmēja, ka radīju ļoti lielus skaņdarbus par tēmām, kas saistītas ar Ukrainu, tās vēsturi. Lietām, kuras es izjutu ļoti dziļi un emocionāli.
Es biju izteikts ukrainis jau kā mazs bērns, un es esmu arī tagad.
Cilvēks vai nu kļūst par daļu no valsts, kurā viņi dzīvo, par jaunu cilvēku, vai arī viņi var pieturēties pie savas izcelsmes, savas sākotnējās būtības un saglabāt to. Es izdarīju apzinātu izvēli. Viss, kas bija saistīts ar Ukrainu, jau no bērnības spīdēja manā priekšā kā milzīga, spoža gaisma, kas mani veda pa dzīvi.
Jūs akadēmiski studējāt filozofiju maģistrantūrā. Vai tas arī bija apzināts lēmums, lai spētu labāk izprast mūziku, vai arī tas pēc studijām izrādījās noderīgi Jūsu mūzikai?
Nē, tā nemaz nebija apzināta lieta… Tas ir ļoti interesants jautājums, ko jūs uzdodat, jo neviens iepriekš nav uztvēris šo mazo niansi. Bet tā ir ļoti laba doma, jā, tā varēja būt, ka filozofijas studijas palīdzēja to ienest mūzikā. Bet nē, tas nebūt nebija galvenais iemesls.
Patiesībā universitātes gados mūziku biju nolicis malā, jo studijas bija diezgan smags darbs. It īpaši maģistrantūras laikā, bet es tik un tā ļoti interesējos par mūziku, bet daudz plašākā tvērumā. Līdz tam laikam man bija tuva tikai klasiskā mūzika.
Bet universitātes gados es satiku hipijus un pats kļuvu par hipiju, darīju hipiju lietas. Un līdz ar to, protams, mana mūzikas izjūta paplašinājās.
Klasiskās mūzikas cilvēki varētu ņirgāties un teikt: “Nu, kā tad, tas ir stulbi. Kā hipijs var novērtēt, piemēram, Bēthovenu? Vai kā hipijs var novērtēt Pučīni skaistumu?”
Bet es teiktu, ka patiesībā ir otrādi – kā jebkurš, kurš nav hipijs, var uztvert Verdi, Pučīni, Bēthovena, Baha, Mocarta, šo lielo ģēniju, kas pasaulei atnesa neticamu skaistumu, nepanesamo brīnišķumu?
Klasiskās mūzikas cilvēki, kuri tik ļoti mīl šo mūziku, dzird tikai pusi no tās. Viņu smadzenes nespēj uztvert visu Bēthovena vai Mocarta, vai Pučīni, vai Verdi debešķīgumu.
Jo tie bija hipiji, kuri paplašināja mūzikas uztveres spējas. Es pat domāju, klasiskās mūzikas cilvēki var būt laimīgi, ja spēj sadzirdēt klasiskās mūzikas skaistumu melnbaltā krāsā, bet lielākā daļa cilvēku vispār nevar dzirdēt klasiskās mūzikas skaistumu.
Viņi ir akli uz to. Viņi iet uz kino, bet gaismas ir izslēgtas, un viņi sēž savā krēslā, filma tiek rādīta, bet viņi neko neredz. Klasiskās mūzikas klausītājs var ieiet kinoteātrī, atvērt acis un redzēt filmu, bet tā ir melnbalta. Hipijs ieies tajā pašā kinoteātrī un redzēs filmu košās Technicolor krāsās, kādās neviens to nekad nav redzējis.
Hipiji bija neticams mākslas sprādziens. Tas bija tāds īss periods. Divi, trīs, varbūt četri gadi. Bet tā laika mūzikā… Salīdziniet to ar mūziku, kas nāca desmit gadus vēlāk. Kāda starpība. Hipiji, kas redzēja Bēthovena un Pučīni skaistumu, redzēja to divreiz spilgtāk, nekā citi cilvēki spēja.
Un kā šis laiks jums saistījās ar filozofijas studijām un Jūsu pašu mūziku?
Atgriežoties pie filozofijas studijām, tas laika posms, kad mēs nonācām pie Bēthovena hipiju dēļ, bija neticams. Hipiji nodarbojās ar neticami intelektuālām darbībām, tas bija iespaidīgs interešu sprādziens.
Hipijiem, kas man bija apkārt, visu dienu rokās bija grāmatas. Viņi lasīja dzeju – no 16., 17., 18., 19. un 20. gadsimta. Viņi redzēja tā visa skaistumu, un viņus tas viss kaislīgi interesēja. Un tajā pašā laikā viņi arī lasīja filozofus, viņi lasīja dažādu autoru tikai tāpēc, lai tikai paplašinātu savus apvāršņus un mācītos.
Tas bija lielisks laiks, kad ikviena cilvēka dvēsele varēja uzplaukt varenībā un vērienībā. Tas bija fantastiski, un filozofija bija daļa no tā. Protams, tā arī ietekmēja manu mūziku, jo filozofija mani izveda ārpus filozofijas – misticismā. Tas, savukārt, ietekmēja manu laika uztveri.
Tādējādi tika ietekmēta mana klavierspēles koncepcija, jo es jutu, ka caur filozofijas un mistikas idejām un reliģiju, un domāšanu es nemitīgi gribēju pārbīdīt pianista robežas arvien tālāk un tālāk, lai ietu tālāk, lai darītu to, ko neviens iepriekš nav varējis izdarīt.
Un nepārtrauktā mūzika bija tās durvis, kas manī atvērās. Man krūtīs bija durvis. Es tās atvēru, gāju iekšā, un atklāju sevi, lai gan līdz galam nekad īsti visu nevari atklāt, jo visu laiku ir jaunas durvis, ko atvērt.
Bet, protams, var dzīvot, neatverot šīs durvis. Es domāju, ka lielākā daļa cilvēku tā dzīvo. Man ir ļoti interesanti atvērt durvis un redzēt, kas ir iekšā. Tas bija tas, kā filozofija sāka ietekmēt manu mūziku. Un tas, manuprāt, bija diezgan svarīgi, lai attīstītu nepārtraukto klavierspēles tehniku, kas ir diezgan atšķirīga no klasiskās klavieru tehnikas.
Klasiskajā klavieru tehnikā nav iebūvēta laika un telpas transcendence. Klasiskā tehnika ir diezgan apbrīnojama, bet tās vienīgais mērķis ir spēlēt klavierkoncertus vai sonātes.
Pārējais paliek nomaļus. Nepārtrauktās mūzikas enerģijas radīšana uz klavierēm pati par sevi ir godbijīgs akts. Reliģisks akts. Filozofisks akts, kas sniedzas pāri laikam un telpai.
Cilvēki to ne vienmēr redz, jo koncertā tu sēdi un klausies mūziku. Bet daži cilvēki uztver, ka notiek kaut kas maģisks. Lai gan “šis vīrs tikai spēlē klavieres”, tā ir pavisam cita pieredze.
Mazai atkāpei, vēlētos dzirdēt vairāk par jūsu pieredzi ar hipijiem un hipiju kultūru. Kas ir tie aspekti, kuri piemīt hipijiem, lai spētu uztvert pasauli plašāk?
Es domāju, ka man nebūtu bijis iespējams kļūt par tādu pianistu, kāds es esmu, ja nebūtu bijusi hipiju paaudze. Es vienkārši būtu bijis tā saucamais “taisnais” cilvēks un ietu mūzikas skolā. Vispār neko nebūtu atnesis pasaulei.
Nav jau arī tā, ka hipiji man deva visu. Bet tas bija svarīgs elements nepārtrauktās mūzikas dzimšanai un manai aizrautībai ar klavierēm, manas klavierspēles dzimšanai.
Šķiet, ka no 1968. līdz 1972., 1973. gadam bija lielais hipiju laikmets. Bet, ziniet, tā nebija maza kustība. Tā bija milzīga. Iespējams, ka puse no jauniešiem pasaulē, vismaz Eiropā bija hipiji. Bet pēc tam var redzēt kustības sekas.
Grūti pateikt – vai indivīds varētu pats attīstīt šīs lietas? Protams, var. Bet tas prasa milzīgu atdevi.
Nav arī tā, ka ar hipijiem viss bija brīnišķīgi. Dažos veidos vienmēr bija kāds negatīvs aspekts, dažas lietas bija stulbas, un mums būtu bijis labāk bez tām. Piemēram, es tiešām esmu ļoti pret to, ka cilvēki savu dzīvi atdod narkotikām. Tas ir briesmīgi, jo jūs vairs neattīstāties.
Jūs vienkārši sēžat un skatāties uz dzīvi kā filmu, kas paskrien garām. Un tas ir briesmīgi. Tā ir cilvēka dzīves izšķiešana.
Lietas, kas mūs var ietekmēt, ir jāizmanto ļoti piesardzīgi un ļoti sporādiski. Un tāpēc es negribu, lai cilvēki domā, ka es biju tāds hipijs, kurš gadiem ilgi sēdēja, smēķējot marihuānu. Tomēr šī narkotiku pieredze bija ļoti svarīga. Es atceros pirmo reizi, kad es pamēģināju marihuānu.
Man pienāca klāt draugs no kompānijas, apsēdināja kādā istabā un teica: “Lūk, šeit ir tavs džoints. Tu vari vienkārši sēdēt šeit un atpūsties.”
Viņš uzlika Modesta Musorgska “Night on Bald Mountain”. Un kurš bija diriģents? Stokovskis. Lielākā daļa cilvēku to nesaprot, bet tas ir it kā Volts Disnejs pēkšņi satiek Timu Bērtonu. Kaut kas, kas šķiet pilnīgi neiespējami.
Es katru instrumentu dzirdēju tā, it kā es būtu tieši orķestra vidū. Tas bija neticami. Tas milzīgais spēks un tā mūzikas aura mani vienkārši apžilbināja. Tas bija neticami. Un tāpēc šāda veida pieredze ir diezgan vērtīga. Bet jūs to nevarat darīt katru dienu.
Tu nevari visu mūžu vienkārši sēdēt un klausīties mūziku un smēķēt. Nē, nē, nē. Jums ir jāturpina krāt pieredze, jāturpina mācīties.
Tu mācies, pievieno to savai pieredzei, un tas maina jūsu skatu uz lietām. Kad jūs paskatīsieties sev apkārt, jūs visu redzēsiet citādi.
Jūs ļoti intensīvi pieredzat mūziku – vai tas kādreiz ir tik intensīvi, ka kļūst mazliet par daudz?
Nē, nē, jo mūzika nāk no manis. Mūzika ir daļa no manis. Un tā esmu es. Es nevaru būt sev par daudz. Klavieres mani var brīžiem kļūt par intensīvu.
Bet man ir bijušas fenomenālas pieredzes ar klavierēm, kurām neviens neticētu. Tas ir diezgan šausmīgi, jo cilvēki vairs netic pasakām.
Viņi netic, ka tas ir pilnīgi iespējams, ka reiz apkārt staigāja milži. Viņu uzskatus definē internetā rakstītais, viņu automašīna, viņu darba vieta, jebkas cits. Bet neticamas lietas notiek. Un viņi nevar saprast, ka tā arī ir realitāte.
1950. gados un 60. gadu sākumā bija fenomenāls Roda Serlinga televīzijas šovs, pusstundu garš, melnbalts šovs, ko katru nedēļu rādīja televīzijā, – “The Twilight Zone”. Un arī bija “The Outer limits”. Tajos notika visdīvainākās lietas, kurām cilvēki neticēja. Viņi teica: “Ai, tā ir tikai fantāzija.” Bet Rods Serlings pieskārās tam, ko mākslinieki lielā mērā saprot – ka šī pasaule ir ļoti elastīga un ļoti, ļoti plāna. Tā nav ļoti reāla. Bet cilvēki tam netic.
Es zinu, kāda tā ir, vai var būt, jo es to esmu pieredzējis. To nerealitāti. Domāju, ka daudzi cilvēki to ir piedzīvojuši, bet neviens tam netic. Piemēram, es jums tagad varu izstāstīt vienu stāstu, kas ir ļoti patiess, bet es nedomāju, ka kāds tam ticēs, jo tas nav iespējams.
Bet, ja tas nav iespējams, kā tas notika?
Es spēlēju klavieres. Tagad, protams, esmu attīstījies kā pianists līdz tādam līmenim, ka gandrīz nemaz nespēlēju klavieres ar rokām. Mani pirksti viegli pieskarās klavierēm, Viņi tur ir, bet arī īsti nav. Es to nejūtu. Tie ir gluži kā gaisa un vēja dzīti mākoņi.
Un tā es spēlēju klavieres un prātā no nekurienes ienāca muļķīga doma: “Kāpēc tu, Ļubomir, nepasaki klavierēm, lai tās spēlē skaļāk?”
Un tā es arī izdarīju. Es pateicu: “Klavieres, spēlējiet skaļāk!”
Un tās sāka skanēt arvien skaļāk un skaļāk. Es turpināju spēlēt un nodomāju: “Pagaidiet, es nespiežu taustiņus stiprāk. Kas notiek?”
Es jutu savas rokas, ka tās absolūti nespēlēja stiprāk. Pirksti knapi pieskārās klavierēm, bet klavieres paklausīja un teica: “Nu, ja, tu gribi skaļāk, es tev došu skaļāk.”
Un tas sāka kļūt arvien skaļākas un skaļākas, līdz skaļums bija apdullinošs. Man kļuva bail. Vai jūs varat sevi iedomāties šādā situācijā?
Īsti nē...
Tas būtu tāpat, kā no rīta uzsēsties uz velosipēda un pateikt: “Oi, manas kājas ir nogurušas. Velosipēd, vienkārši aizved mani uz darbu.”
Un Velosipēds sāk braukt pats no sevis. Un tas brauktu arvien ātrāk un ātrāk, līdz jūs to vairs nevarētu apturēt.
Klavieres kļuva arvien skaļākas un skaļākas, līdz tādai pakāpei, kādu es nekad neesmu dzirdējis. Vienīgais veids, kā to apturēt, bija – noņemt rokas. Ko tas cilvēkiem vēsta par šīs pasaules realitāti?
Un… Ja es par šo melotu, tas tikai kaitētu man. Kādēļ lai es domātu – ja es izgudrošu šo muļķīgo stāstu un likšu cilvēkiem domāt, tad visi ticēs. Nebūt ne.
Es domāju, ka vajadzētu būt gluži pretēji, cilvēkiem nepatiks tas, kas es esmu, nepatiks tas, ko es domāju, jo, “ai, viņam notiek tādas dīvainas lietas, viņš saka tādas dīvainas lietas.” Bet es saku šīs dīvainās lietas tikai tādēļ, lai cilvēki kļūtu apgaismoti un saprastu, ka šī pasaule nav īsta. Reālā pasaulē klavieres pašas par sevi nevarētu kļūt skaļākas. Kā tad tas notika? Kas mums atliek?
Bet tad man ir jājautā, vai šie neizskaidrojami mirkļi notikuši ar jebkādām klavierēm vai arī ar konkrētām, piemēram, jūsu māju klavierēm? Vai tur ir kāda atšķirība?
Jā, šis atgadījums notika mājās. Bet šīs neiespējamās lietas, kas nevar būt reālas, ir notikušas tikai dažus pēdējos gados. Es necenšos to padarīt par ko sarežģītu. Tas vienkārši bija iztēles spēks mūzikā kā lūgšana Dievam, pateicība Dievam par to, ka viņš ir radījis šo pasauli tik labu, kāda tā ir.
Tā nav ideāla, bet tik laba cik var būt. Mums katru dienu vajadzētu mesties ceļos, pateicoties Dievam. Un tā tas spēks. Emocija. Lūgšana Dievam. Iegrūda manu ķermeni pilnīgi citā līmenī. Un pēc tam šīs dīvainās lietas sāka notikt.
Tā nav vienīgā dīvainā lieta, kas ar mani notikusi. Ir bijušas daudz sliktākas, daudz, daudz sliktākas lietas.
Esmu sev jautājis, kāpēc Dievs man deva šo pieredzi, lai piedzīvotu kaut ko pilnīgi neiespējamu? Varētu spriest, ka tā bija tikai manas psihes un klavieru savienība. Tam nebija nekāda sakara ar maniem pirkstiem vai manu ķermeni. Mēs bijām divas vienības citā dimensijā. Mēs runājam viens ar otru un vienkārši īstenojām iztēloto.
Tas ir dīvaini un ļoti interesanti, bet tas nav neiespējami. Bet ir notikušas citas lietas, kas ir pilnīgi neiespējamas. Ne tikai mazliet neiespējamas, bet pilnīgi neiespējamas.
Un tajos mirkļos, šķiet, ka Dievs mums atklāj, ka mēs īstenībā neko nezinām. Un visa šī zinātnisko atbilžu meklēšana ir absurds un vienkārši muļķības.
Cilvēce domā, ka viņiem patiešām ir potenciāls izdarīt kaut ko fantastisku un galu galā iekarot Visumu. Tas tā būs līdz brīdim, kad mēs atklāsim, ka Visuma vispār nav.
Vai nav tā, ka nonākot aci pret aci ar šīm neizskaidrojamajām lietām, noraujot šo realitātes plīvuru, kļūst mazliet biedējoši? Ka mums vienkārši bail ļaut sev piedzīvot kaut ko neizskaidrojamu, neticamu?
Taisnība, bet galu galā tas nav jādara katram cilvēkam. Nu, man tas bija jādara. Tam bija jānotiek ar mani. Un tas nav nepieciešams citiem cilvēkiem.
Vienīgais, ko es gribētu, lai citi cilvēki darītu tā pat, kā es, būtu – spēt spēlēt klavieres. Es gribētu, lai būtu vairāk nepārtrauktās mūzikas pianistu. Šī ir lielākā vēšanās, kas man ir. Lai būtu pianisti, kuri varētu spēlēt šo mūziku pēc tam, kad esmu aizgājis.
Un par to man ir šausminošs uztraukums, jo klasiskie pianisti, kuriem ir potenciāls, var kļūt par patiešām fenomenāliem nepārtrauktās mūzikas pianistiem, jo abi ir cieši saistīti.
Bet viņiem nav nekādas intereses par šo mūziku vispār. Viņi nedzird fenomenālo klavierspēli. Tas ir skumji, bet tā diemžēl ir taisnība.
Studenti, kuri vēlas apgūt nepārtraukto mūziku, bieži ir iesācēji. Un tāpēc viņiem ir tāls ceļš ejams. Es sāku radīt nepārtraukto mūziku pēc tam, kad jau biju izgājis cauri šim ceļam un varēju būt neoficiāls amatieru koncertpianists. Varēju nospēlēt visas Bēthovena klavieru sonātes un gandrīz visu Bahu un tā tālāk…
Tas nenozīmē, ka es biju ļoti, ļoti labs. Man tas īpaši labi nepadevās. Es biju tikai labs amatieris.
Cik Jums bija gadu, kad atklājāt nepārtraukto mūziku?
22.
Kas tad bija tas, kas Jūs veda tās virzienā un aicināja to izpētīt?
Elementu bija tik daudz. Tas prasītu ļoti ilgu laiku (visus uzskaitīt). Bet tas bija viss, katrs manas dzīves mirklis kopš bērnības, līdz pat 22 gadu vecumam, mani virzīja uz mūzikas radīšanu līdz tam brīdim, kad es atklāju nepārtraukto mūziku.
Bet, neatkarīgi no tā, kādas dīvainas lietas es varu teikt vai darīt, es domāju, ka galu galā šīs mūzikas skaistumu var dzirdēt jebkurš. Jums nav jāinteresējas par transcendenci vai mistiskām lietām, vai reliģiju, vai Dievu, vai filozofiju, vai matemātiku, vai kaut ko citu. Un tas droši vien ir diezgan stulbi no manas puses runāt par šīm lietām.
Lai gan es domāju, ka par tām runāju, jo gribu stimulēt citus interesēties par šīm lietām, jo tās palīdz indivīdam augt.
Es domāju, ka man kā cilvēkam tā ir daļa no manis, mana dzīves mērķa palīdzēt citiem cilvēkiem augt. Tas nav tikai rakstīt mūzikas grāmatas. Bet, atgriežoties pie mūzikas, mans vadmotīvs ir skaistums un tas, ka man ir jāredz skaistums mūzikā.
Tad es sāku to formulēt. Tas ir tas, ko es gribu nodot cilvēkiem koncerta laikā. Koncerta mērķis nav sasniegt transcendenci vai kaut ko tamlīdzīgu. Koncerts ir paredzēts, lai dalītos skaistajā ar klausītājiem. Klavieru mūzikas skaistumā.
Mūsu visu prātus, īpaši Eiropā, ir noslogojis karš Ukrainā. Kā tas ir ietekmējis Jūs, Jūsu mūziku un tās radīšanu?
Tam ir bijusi diezgan liela ietekme uz mani un manu mūzikas radīšanu. Iebrukuma ļaunums. Tas ir bijis tik brutāli un sāpīgi. Tas ir ietekmējis mani katru dienu kopš kara sākuma.
Cilvēku posts un sāpes, cilvēki, kuri ir zaudējuši rokas, kājas un acis, un cilvēki, kuriem ir bērni, kurus viņi nekad vairs neredzēs. Vecāki, kuri ir aizgājuši. Tās nav īstermiņa lietas. Šie cilvēki cietīs mūžīgi. Melnais terors īsti nekad tā arī nepazudīs, pat, ja karš beigsies. Tās cilvēku ciešanas paliks.
Tas ir kaut kas, ko es sāku saprast, cik šausmīgi ir tas, ka mēs dzīvojam pasaulē, kur mēs varētu apturēt šos karus, bet neviens nepieceļas un to neizdara. Bet tas ir tik vienkārši.
Viss, kas jums jādara, lai apturētu karu, ir – jāslēdz visas bankas. Lai šī valsts, kas ir ļaunais un vainīgais, nevarētu ne izsūtīt, ne saņemt naudu. Pēkšņi atklāsies, ka pasaulē vairs nebūs kara. Un tas ir tik viegli izdarāms. Tas ir tik vienkārši. Jānospiež vienu pogu.
Un šis šausminošais iebrukums Ukrainā nav pirmā briesmīgā netaisnība, kas ir notikusi pasaulē, bet šķiet, ka mēs to visu laiku izdzīvojam atkal un atkal. Un pat šobrīd, kad es domāju par Gazu, un skatoties uz bildēm un visu, kas tur ir izdarīts, tas ir… Tas ir vienkārši drausmīgi.
Šādam visas valsts slaktiņam nav attaisnojuma. Un, pat ja tas rīt apstātos, ciešanas nekad neapstāsies. Tie, kas ir zaudējuši savus vecākus, zaudējuši savus bērnus, tie, kas ir cietuši dienu no dienas, cilvēki, kuri mirst no pārtikas trūkuma, mirst no ūdens trūkuma, cilvēki, kuriem katru nakti jāguļ ārā un katru sekundi jādzīvo bailēs.
Šīs sāpes nekad nepazudīs.
Tas ir cilvēces pienākums to apturēt. Es nezinu…
Cilvēki ir bezpalīdzīgi valdību priekšā, jo tikai valdības var pateikt bankām: “Mēs aizliedzam jums ņemt naudu no šīs valsts vai nosūtīt naudu uz šo valsti.”
Viņi to varētu izdarīt ar jums. Ja jūs būtu slikts cilvēks – jums nobloķēs kontu. Jūs nevarēsiet nopirkt maizes klaipu, bet ikviens, kurš jums dos maizi, tiks ievietots cietumā.
Tas ir ļoti viegli izdarāms. Ar valsti ir vēl vieglāk, jo jūs vienkārši bloķējat visu banku sistēmu. Bet vai jūs domājat, ka viņi to darītu? Nu, nē. Valdības labāk ļaus cilvēkiem ciest.
Tādi cilvēki mums ir valdībās visā pasaulē. Kuri ļauj cilvēkiem ciest. “Mēs vienkārši darīsim šo tik ilgi, kamēr mums tas būs ērti.”
Tas ir tas šausmīgi. Es domāju, ka visi vai gandrīz visi komponisti un cilvēki, kuri strādā ar skaistumu, jūtas tāpat kā es. Un es domāju, ka Bēthovens tam piekristu. Pučīni piekristu. Droši vien. Verdi noteikti piekristu. Čaikovskis. Čaikovskis, starp citu, bija tāds pats. Bet jebkurā gadījumā, šīs šausmas noteikti ir bijušas ar mani visu laiku kopš kara sākuma. Ņemot vērā šīs lielās grūtības, kā lai turpina radīt kaut ko skaistu, kad pasaule ir kļuvusi tik neglīta? Un vai jūs vēlētos laist šo skaisto ziedu šajā pasaulē?
Protams, varbūt tieši tāpēc mums tas arī ir vajadzīgs.
Varētu šķist, ka es īpaši vainoju Eiropu un Ameriku. Bet vienīgais cilvēks, kurš patiešām bez kauna piecēlās un pieteicās palīdzēt Ukrainai bija Boriss Džonsons. Un tad Putins no viņa atbrīvojās. Jo Putinam Londonā ir ārkārtīgi ietekmīgi kontakti, ļoti, ļoti bagāti cilvēki, kuri sāka runāt. Un sešu mēnešu laikā Borisa Džonsona vairs nav. Un līdz ar viņu palīdzības apjoms, ko Ukrainai gatavojās sniegt, samazinājās uz pusi.
Tā bija ļoti apzināta Putina rīcība. Es viņu uzskatu par visspēcīgāko cilvēku uz zemes. Cilvēki to neapzinās, bet viņš būtībā kontrolē 80% no visas pasaules.
Nav gandrīz nevienas valsts, kas aktīvi nosodītu Putinu. Tādas ir, bet ļoti, ļoti maz.
Tādēļ šis karš man ir parādījis stindzinošo realitāti par šo ļauno briesmoni no elles, kurš gatavs nogalināt piecsimt miljonu cilvēku vienā mirklī. Viņam būtu vienalga, jo viņš vienkārši ir ļauns.
Ļauniem cilvēkiem patiesībā patīk radīt ciešanas. Tas viņiem sagādā prieku. Bet tas nav priekš manis, tas, iespējams, nav priekš jums. Lielākajai daļai cilvēku tā nav. Bet briesmīgajiem no elles tas sagādā prieku – radīt sāpes citiem cilvēkiem.
Viņš ir viens no tiem pretīgajiem velniem, kam patīk to darīt. Tāpēc viņš ir pilnībā jālikvidē, jo viņš ir bīstams visai pasaulei. Viņš ir drauds Krievijas tautai. Viņš ir bīstams visām dzīvajām būtnēm. Jo, kad viņš atbrīvosies no visiem cilvēkiem zemes virsū, tad viņš ķersies pie dzīvniekiem un sāks tos spīdzināt un spridzināt. Un tad, kad visi dzīvnieki būs aizgājuši, tad viņam būs jānocērt visi koki un jāsadedzina visas puķes, jo viss, viss viņa esības avots un prieks ir radīt sāpes. Un tas ir iemesls, kāpēc visai pasaulei vajadzētu nosūtīt armiju, lai viņu izvilktu ārā un nosūtītu uz Marsu, kas viņam būtu piemērotākā vieta.
Tie ir spēcīgi vārdi, ar kuriem noslēgt mūsu sarunu. Varbūt uz atvadām ir palicis vēl kaut kas, ko jūs vēlētos pieminēt, kas paskrējis garām?
Pēc intervijām, es vienmēr esmu nelaimīgs, ka nepavadīju vairāk laika, runājot par klavierēm, klavieru brīnišķīgo pasauli, un to, kā nepārtrauktā mūzika ir atvērusi pilnīgi jaunu valstību uz klavierēm, uz klavierspēli. Tāpēc tur ir daudz, par ko runāt. Bet vienmēr sanāk runāt par citām lietām.
Bet Jūs esat arī uzrakstījis grāmatu par nepārtraukto klavieru mūziku, kur padziļinātāk par to runājat…
Tur ir vairāk tehnisks skaidrojums, piemēram, nepārtrauktās mūzikas spēlēšanas nianses un kā to atskaņot, kā lasīt partitūru.
Es tagad rakstu vēl vienu grāmatu, kas ir vairāk par klavierspēles pārpasaulīgo aspektu, ko katrs var pieredzēt.
Es domāju, ka nepārtrauktā mūzika nesīs skaistas lietas ikvienam, kurš sāks to spēlēt. Viena no galvenajām lietām par nepārtraukto mūziku – tā ir īstā klavieru balss. Bēthovena sonātes un Baha un Mocarta darbi utt., ir neticami skaisti, neizsakāmi skaisti, jā, bet tie tik ļoti nestrādā ar klavieru skanējumu. Klavieres ir ļoti sekundāras attiecībā pret faktisko skaņdarbu.
Savukārt nepārtrauktajā mūzikā klavieru skanējums ir viena no galvenajām lietām. Tu nespēlē sonātes vai kādus skaņdarbus – tu tiešām spēlē klavieres pa īstam. Tu nespēlē skaņdarbu. Tu atdzīvini klavieres.
Tas ir tas, ko man vajadzēja pateikt uzreiz intervijas sākumā – atnākot uz koncertu, cilvēki piedzīvos dzīvas klavieres un klavieru balsi tā, kā nekad iepriekš to nav dzirdējuši. Tas būs kā jauns instruments. Protams, tas izklausīsies kā klavieres, bet diezgan, diezgan ārpus ierastā.
Klavieru skaņa man ir dzīva. Tā ir īsta, dzīva būtne. Un klavieres ir dzīvas. Tās ar mani savienojas uz skatuves, lai radītu kaut ko brīnišķīgu. Es grasījos teikt fenomenāli, bet varbūt tā nevajadzētu...
Tomēr man tas ir fenomenāli – es klausos šīs klavieru skaņas, un man ir ļoti laba vieta tam, jo es dzirdu klavieres labāk nekā jebkurš cits zālē, pie tām sēžot.
Tas gan ir patiešām skumji. Būtu lieliski, ja zāles vietā būtu maza telpa, kur 20 cilvēki varētu sēdēt ļoti tuvu klavierēm, lai viņi tās patiešām varētu dzirdēt. Jo koncertzālē tu nevari atrasties tik tuvu – tu saņem tikai daļu no mūzikas, kas skan.
Es mēdzu pastiprināt klavieres, nevis tāpēc, ka vēlos, lai tas būtu kā rokkoncerts. Nebūt ne. Es to skaņu pastiprinu, lai cilvēki varētu dzirdēt to skaistumu, kuru viņi citādi nedzirdēs. Jo brīdī, kad skaņa ir izskanējusi, piemēram, teiksim, 30 metru garā zālē, no klavieru skaņas beigās tiešām ir palicis tikai galvenais tonis.
Visi virstoņi un to nokrāsas ir aizgājušas. Tātad pastiprināšana palīdz panākt, ka to var dzirdēt arī cilvēki, kas atrodas tālāk. Tāpēc jebkurā gadījumā es ceru, ka cilvēki gribēs atnākt un piedzīvot skaistu, jaunu klavierspēles pieredzi, dzirdot mani spēlējam.
