"Vēstures ķīlis" ir raidījums radio NABA, kurā norisinās interesantas diskusijas par un ap vēsturi.
Raidījumu vada vēstures interesenti un Latvijas Universitātes vēstures studenti Kārlis Sils un Jānis Šiliņš.
Raidījums skan katru otro ceturtdienu no plkst. 20:00-21:00.
Pagājušā gadsimta divdesmitie gadi saistās ar trakām dejām, jautru mūziku un vērienīgu uzdzīvi. Raidījuma gaitā centāmies noskaidrot to, kāds bija šis laikmets Latvijā. Cik vērienīga bija uzdzīve Rīgā un citur Latvijā? Cik plaši tā bija izplatīta sabiedrībā? Kā pārējie sabiedrības locekļi vērtēja šādu uzvedību? Vai Rīgu var pamatoti dēvēt par ''Mazo Parīzi''? Kā mainījās situācija Lielās depresijas un autoritārā apvērsuma rezultātā?
"Vēstures ķīlis". Ja mēs pārceļamies, piemēram, uz 1922.gadu Rīgā, kuras būtu tās nakts izklaides vietas, ko noteikti vajadzētu apmeklēt? Ineta Lipša. Tā noteikti ir "Fokstrotdīle" Dzirnavu un Valdemāra ielu krustojumā, kur Padomju laikā atradās restorāns Tallina, tāpat «Maksim-Trokadero», "Alhambra". Tās visas atradās Rīgas centrā, Valdemāra, Brīvības, Elizabetes ielas un Raiņa bulvāra rajonā.
"Vēstures ķīlis". Ko cilvēki darīja šajās iestādēs?
Tur viss darbojās pēc kabarē principa. Tas nozīmē, ka bija vakara programma, uzstājās dejotāji, dziedātāji. Pēc programmas beigām vai starplaikos arī paši mākslinieki devās pie galdiņiem un piedalījās saviesīgajā dzīvē. Rīgā augstāk kotējās t.s ārzemju mākslinieki. Tāpēc konstanti bija iebildumi no Iekšlietu ministrijas un nacionāli noskaņotas publikas. Pārsvarā tur skanēja ne jau latviešu mūzika, bet krievu dziesmas, krievu romances utml., vācu šlāgeri, franču dziesmas. Tas bija internacionāls repertuārs un tas nepatika daudziem iedzīvotājiem, kuri gribēja, lai šajās izklaides vietās tiktu ievērota latviskuma politika. Uzvedumos dejoja arī visai pieticīgi ģērbtas dejotājas un arī tas daudziem nepatika. Ja latviešu prese vispār rakstīja par šiem naktslokāliem, tad tas noteikti bija negatīvā konotācijā. Rakstīja, ka, lūk, tur šīs t.s. "gerlas" paved precētos vīriešus, izjauc ģimenes, tur paiet mūsu jaunatnes labākie gadi utt. "Vēstures ķīlis". Viena lieta ir šī pilsētu nakts dzīve, bet mēs zinam, ka Latvija pēc 1. pasaules kara bija pilnībā agrāra zeme un Rīgā dzīvoja salīdzinoši maz cilvēku un laukos tā situācija bija atšķirīga. Ineta Lipša. O, jā, laukos bija ļoti jautra dzīve. Ir tāds jauks avots kā reģionālā prese un ir tāda rubrika kā kriminālhronika. Tur tas viss parādās. Protams, ka laukos bija zaļumballes un lielākā daļa jauno cilvēku izmantoja šo piedāvājumu. Interesanti, ka salīdzinoši ar mūsu laikiem, atšķirīgais ir tieši vardarbība. Un tā tas bija ne tikai lauku sociālajā izklaides kultūrā, bet arī pilsētās. Un vīrieši ar latviešu mačo subkultūras pazīmēm. Šīs balles gandrīz nekad neiztika bez lielas izkaušanās, kur laida lietā koka stieņus, akmeņus, bet dūres, protams, bija klasiska izpausme. Vardarbība pilnīgi noteikti bija viena no konstantām 20.gadu lauku izklaides kultūras pazīmēm. Viss raidījuma ieraksts:
Raidījumu vada vēstures interesenti un Latvijas Universitātes vēstures studenti Kārlis Sils un Jānis Šiliņš.
Raidījums skan katru otro ceturtdienu no plkst. 20:00-21:00.
Pagājušā gadsimta divdesmitie gadi saistās ar trakām dejām, jautru mūziku un vērienīgu uzdzīvi. Raidījuma gaitā centāmies noskaidrot to, kāds bija šis laikmets Latvijā. Cik vērienīga bija uzdzīve Rīgā un citur Latvijā? Cik plaši tā bija izplatīta sabiedrībā? Kā pārējie sabiedrības locekļi vērtēja šādu uzvedību? Vai Rīgu var pamatoti dēvēt par ''Mazo Parīzi''? Kā mainījās situācija Lielās depresijas un autoritārā apvērsuma rezultātā?
"Vēstures ķīlis". Ja mēs pārceļamies, piemēram, uz 1922.gadu Rīgā, kuras būtu tās nakts izklaides vietas, ko noteikti vajadzētu apmeklēt? Ineta Lipša. Tā noteikti ir "Fokstrotdīle" Dzirnavu un Valdemāra ielu krustojumā, kur Padomju laikā atradās restorāns Tallina, tāpat «Maksim-Trokadero», "Alhambra". Tās visas atradās Rīgas centrā, Valdemāra, Brīvības, Elizabetes ielas un Raiņa bulvāra rajonā.
"Vēstures ķīlis". Ko cilvēki darīja šajās iestādēs?
Tur viss darbojās pēc kabarē principa. Tas nozīmē, ka bija vakara programma, uzstājās dejotāji, dziedātāji. Pēc programmas beigām vai starplaikos arī paši mākslinieki devās pie galdiņiem un piedalījās saviesīgajā dzīvē. Rīgā augstāk kotējās t.s ārzemju mākslinieki. Tāpēc konstanti bija iebildumi no Iekšlietu ministrijas un nacionāli noskaņotas publikas. Pārsvarā tur skanēja ne jau latviešu mūzika, bet krievu dziesmas, krievu romances utml., vācu šlāgeri, franču dziesmas. Tas bija internacionāls repertuārs un tas nepatika daudziem iedzīvotājiem, kuri gribēja, lai šajās izklaides vietās tiktu ievērota latviskuma politika. Uzvedumos dejoja arī visai pieticīgi ģērbtas dejotājas un arī tas daudziem nepatika. Ja latviešu prese vispār rakstīja par šiem naktslokāliem, tad tas noteikti bija negatīvā konotācijā. Rakstīja, ka, lūk, tur šīs t.s. "gerlas" paved precētos vīriešus, izjauc ģimenes, tur paiet mūsu jaunatnes labākie gadi utt. "Vēstures ķīlis". Viena lieta ir šī pilsētu nakts dzīve, bet mēs zinam, ka Latvija pēc 1. pasaules kara bija pilnībā agrāra zeme un Rīgā dzīvoja salīdzinoši maz cilvēku un laukos tā situācija bija atšķirīga. Ineta Lipša. O, jā, laukos bija ļoti jautra dzīve. Ir tāds jauks avots kā reģionālā prese un ir tāda rubrika kā kriminālhronika. Tur tas viss parādās. Protams, ka laukos bija zaļumballes un lielākā daļa jauno cilvēku izmantoja šo piedāvājumu. Interesanti, ka salīdzinoši ar mūsu laikiem, atšķirīgais ir tieši vardarbība. Un tā tas bija ne tikai lauku sociālajā izklaides kultūrā, bet arī pilsētās. Un vīrieši ar latviešu mačo subkultūras pazīmēm. Šīs balles gandrīz nekad neiztika bez lielas izkaušanās, kur laida lietā koka stieņus, akmeņus, bet dūres, protams, bija klasiska izpausme. Vardarbība pilnīgi noteikti bija viena no konstantām 20.gadu lauku izklaides kultūras pazīmēm. Viss raidījuma ieraksts:
